Desmit baušļus esmu uzrakstījusi uz savas sirds tāfeles zinādama, ka jauns ieskats, jauna apņemšanās, stingrs lēmums var brīvi ievirzīt jaunās sliedēs. Neizšķiršanās samīda dvēseles dārzu. Diemžēl pareizs ieskats vēl nenozīmē pareizi izdarītu darbu, bet rīcības sākumā ir doma. Tādēļ sev katru dienu atkārtoju:

-Jāveido māja. Konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama, kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.

-Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts jau miris.

-Jātic un jāuzticas. Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā - neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes. Labāk desmit reizes pievilties nekā nevienam un nekam neticēt.

-Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.

-Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.

-Spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.

-Novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas, īslaicīgas šķiršanās saglabā tuvību.

-Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties. Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamas - jātaupa vakaram, lai netīksme ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.

-Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.

-Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Nāves ieslēgti, nezinām, kad tā mūs pieņems savā varā. Kas prieku vairo, kalpo Dievam.

/Zenta Mauriņa/