Nu tā mīļie draugi, gribu nedaudz padalīties ar savu pieredzi un domām par mūsu tā saucamajiem dzīvību glābējiem un veselības uzturētājiem. Lai ar esmu vesels kā rutks, bez ārsta apstiprinatas obligātās veselības pārbaudes - izziņas, neviens izrādās nav gatavs tam noticēt. Nu ko, pirms pāris dienām devos veikt obligato veselības pārbaudi.

Pirmkārt jau pārsteidz, ka tas, ka ir jāsāk ar 1.kabinetu, nevis reģistratūru, kā it kā būtu loģiskāk, nekur nav uzrakstīts, bet kaut kādā mistiskā veidā jānojauš pašam. Ja nu gadījumā neesi gaišreģis un neesi to nojautis, tad izstāvot garu rindu pie reģistratūras, tur tev to noteikti pateiks. Kāda gan mums daļa par jūsu velti iztērēto laiku, mēs šeit esam dievi, tāpēc priecājieties, ka vispār jūs pieņemam!

Bet patiesībā stāsts ir par elementāru pieklājību. Man mamma jau bērnībā mācīja, ka satiekot pazīstamu cilvēku jaunā dienā pirmo reizi, obligāti ir japasveicina, kā arī ieejot ārsta, vai kāda ierēdņa kabinetā, veikalā, pie friziera, taksometrā, uc ir jāpadod labrīt, labdien, vai labvakar, attiecīgi ejot projām uzredzēšanos, pat, ja iepriekš šo cilvēku nekad neei saticis un nepazīsti tml ... attiecīgi pasveicinātais obligāti atņem sveicienu un atbild ar to pašu! Pretējā gadījumā, tādu cilvēku ir pamats uzskatīt par rupekli! Tās ir tādas pieklajības normas, kuras zina jebkurš pieklājīgs cilvēks. Es ceru, ka šajā sakarā vēl joprojām nekas nav mainījies!

Bet ar tik klaju nepieklājību un nicinājumu gan nebiju sen saskārusies ... godīgi sakot pat neatminu, vai vispār kādreiz esmu ko tādu piedzīvojusi. Tātad, kad tiku skaidrībā ar 1.kabinetu, kurā man, kā vēlāk izrādījās uz visa kopējā fona, laipna māsiņa sarakstīja kabinetus, kuri jāapmeklē, devos pie acu ārsta. Sagaidīja mani apaļīga kundzīte bez sejas, ļoti lakoniski un tieši deva īsas pavēles, kur un kā jāskatās ... visā visumā bija o.k., bet labrīt jau nu noteikti nebūtu bijis lieks! Tā laikam bija māsiņa ... tālāk devos pie paša ārsta: "Labdien dakter" - klusums! "Sēdieties tur, galvu tur, zodu, šeit skatieties", vēlreiz mēģinu: "Labdien!", jo šajā brīdī viņa beidzot ir paskatījusies uz mani, - klusums! Dīvaina sajūta ziniet - dari tā, tā, šitā, bet pat atsveicināt nevīžo! Sajutos kā gaļa uz kājiņām ... Ārā ejot: "Paldies, uz redzēšanos!, - klusums! Nu labi, tālāk man jāsapilda A4 anketa par slimībām, operācijām, medikamentiem, utml un dodos pie terapeita. Atveru durvis un nu jau man šī sāk palikt kā spēle: "Labdien dakter!" - klusum, pat nepamet aci kas ienācis ... seja tāda, kas ..., nu nenolaidīsimies līdz viņu līmenim! Tā kā biju ieinteresēta ātrāk tikt no turienes prom un negribēju lieki kasīties, tad otrreiz "Labdien" vairs nemēģināju teikt. Pamērīja spiedienu, pajautāja pāris jautājumus un aizsūtīja pie tās pašas laipnās māsiņas nodot asins analīzes ... Ejot ārā: "Paldies, uz redzēšanos dakter!" - klusums    !

Kopā mana statistika, no četriem mediķiem - viens pieklājīgs, no 2 ārstiem 2, vai manā gadījumā 100% rupekļi un no divām medmāsām 1, jeb 50% pieklājīgas. Protams, lai izdarītu kādus matemātiski vērā ņemamus secinājumus, būtu jābūt vismaz 1000-tim pētāmo objektu ..., bet ir jau zināmi daudz līdzīgu stāstu ... Un es šeit nerunāju par to sabiedrības daļu no kuras kaut ko tādu kā labdien, vai smaidu, tiešam nebūtu sapratīgi gaidīt, bet gan par mediķiem - ārstiem, kuri jau nu noteikti sevi uzskata par sabiedrības inteliģentāko daļu ... un vēl, kā tad paliek ar: "Klientam vienmēr taisnība!"?

Šoreiz mani šis galīgi neapbēdināja kā personu, drīzāk uzjautrināja ..., skumji palika par mums ... par pacientiem ... par mums visiem kopumā ...