Palūkosimies uz šūnu no fizikālās puses. Katras šūnas satāvā ir membrāna, tas ir viņas apvalks, ko mēs varētu iedomāties kā tādu caurlaides punktu, kurš ļauj iekļūt, vai izkļūt no šūnas tikai noteiktām vielām, atkarībā no šūnas vajadzībām.

Lai izskaidrotu šūnas membrānas funkcijas un darbību, šūnu membrānu pētnieks Brus Liptons pielīdzināja šūnu bioķīmiju kvantu fizikas principiem. Viņš pieņēma, ka šūnas ārējais apvalks darbojas līdzīgi bioloģiskam mikročipam, kurš ir kā galvas smadzeņu ekvivalents.

Stenfordas universitātes pētījums ilga no 1987 līdz 1992.gadam un tas parādīja, ka apkārtējā vide, kura iedarbijas caur membrānu, kontrolē šūnas fizioloģiju, ieskaitot gēnus. Pavisam revolucionārs bija atklājums, ka katrai šūnai ir saikne ar kvantisko visumu, kurā notikumi risinās atkarībā no mūsu ticības, vai māņticības, pozitīvām un negatīvām, radošām, vai graujošām, patiesām, vai melīgām domām.

Tas notiek šādā veidā: abās membrānas pusēs ir izvietotas olbaltumu molekulas (šeit jāteic, ka mēs pilnība sastāvam no dažnedažādādiem olbaltumu savienojumiem). Ārējās membrānas daļas olbaltumi ir receptori, kuri uztver ārējo iedarbību, tai skaitā arī ar mūsu domām un emocijām izprovocēto olbaltumu bioķīmiskā sastāva izmaiņas. Šie ārējie receptori ietekmē olbaltumvielas, kuras atrodas membrānas iekšpusē, izmainot to struktūru. Šie divu veidu receptori veido tādu savdabīgu tīklu, kuru iedobītes pēc vajadzības var paplašināties, vai sašaurināties, izlaižot, vai neizlaižot cauri attiecīgas molekulas. Mums katram ir savs, pilnīgi atšķirīgs membrānu receptoru komplekts un tieši tāpēc viena cilvēka domas un pārliecības tiek nodrošinātas ar signālu, kurš finālā novedīs pie attiecīgu iedobīšu atvēršanās, bet citam cilvēkam tāš pašas domas un pārliecības neradīs tādu pašu efektu.

Tas faktiski apstiprina, ka ārējās vides apstākļi tiešā veidā ietekmē mūsu domas un rīcības, no kā savukārt izriet secinājums, ka atrašanās pozitīvā gaisotnē, harmoniskā, dabiskā, skaistā vidē, tiešā veidā ietekmē mūsu dzīvi, veselību un pat likte