Gaismas cīnītāji ... 

Ikreiz ,kad sastopos ar kādu sarežģījumu vai problēmu , jo spēcīgāk ieslēdzas mans novērotāja režīms, zinu , ka ik katra jauna situācija , sastapti cilvēki nāk kā jauna mācību stunda manai esības pilnveidei 

Pretrunas dabā nepastāv. Daba ir viens veselums. Bet ikdienā cilvēkam liekas, ka viņš atrodas nepārtrauktā pretrunu un pretstatu cīņas virpulī. Vēl vairāk, liela daļa no ļaudīm jums apgalvos, ka paši ir aktīvi cīnītāji par, vai pret kaut ko. Un šis „kaut kas”, par ko visi grib cīnīties, protams, ir tas labais, skaistais, gaišais. Un šis „kaut kas”, pret ko visi cīnās, protams, ir sliktais, ļaunais, tumšais.

Gaismas un tumsas cīņa. Nesamierināma un nenovēršama. Cik asiņu un cilvēku dzīvību visos gadsimtos tā nav paņēmusi. Bet kas tad ar ko cīnās? Vai jūs šobrīd varat nosaukt kādu valsti, sabiedrisku organizāciju, apvienību vai kaut atsevišķu cilvēku, kas atklāti un apzināti kā savu mērķi un pārliecību stādītu cīņu par ļaunuma, haosa un tumsas uzvaru pasaulē? Tādu nav. Pat asiņainākie un nežēlīgākie tirāni, viņu pašu vērtējumā, cīnās tikai par to gaišo, labo, skaisto virs zemes. Tā nu iznāk – visapkārt mums „gaismas cīnītāju” tūkstoši, melnā bruņinieka neviena, bet ļaunums un tumsa aug augumā.

Lai saprastu patiesību, mums vispirms jāizprot gaismas un tumsas daba.

Padomājiet, kas tad ir tumsa. Iedziļinieties un jūs sapratīsiet – tas ir kaut kas tāds, kā vispār nav. Kad parādās gaisma, tumsa pazūd. Tās vairāk nav. Kad gaismas nav, ir tumsa. Tumsa nav nekas esošs. Ar jēdzienu (vārdu) „tumsa” apzīmē tādu stāvokli, kad gaismas nav. Gaisma atspīd un dziest, paliek tumsa. Jūs varat radīt gaismu, varat iznīcināt gaismu, bet jūs nevarat radīt un iznīcināt tumsu. Tumsa visu laiku ir šeit un tajā pašā laikā tās nav. Tas ir jāsaprot.

Ir jāsaprot un jāiegaumē, ka ar tumsu neko nevar izdarīt. Pret tumsu nevar cīnīties, tumsu nevar uzvarēt. Jo nevar uzvarēt to, kā nav. Un, ja jūs cīnīsieties pret tumsu, jūs cietīsiet neveiksmi, un nonāksiet pie secinājuma, ka tumsa ir visuvarena, jo viņa jūs uzvarējusi. Tās ir muļķības, tumsai nav varas. Kā var būt vara tam, kā vispār nav? Ne jau tumsa būs jūs uzvarējusi, bet jūsu pašu muļķība. Vispirms jau muļķīgi ir tas, ka jūs vispār sākāt cīņu ar tumsu. Kā var cīnīties ar to, kā nav?

Līdzīgi jūs arī savā dzīvē cīnieties ar tik daudz lietām, kuru vispār nav, kuras pēc savas būtības ir līdzīgas tumsai. Visa morāle, piemēram, ir viena vienīga cīņa pret to, kā būtībā nav. Nevar cīnīties ar ļaunumu, ļaunuma kā tāda nav, ir tikai labestības trūkums. Nevar cīnīties pret naidu, naids kā realitāte nepastāv, ir tikai mīlestības trūkums. Nevar cīnīties ar dusmām, dusmas neeksistē, eksistē līdzcietības trūkums. Tāpat neeksistē tumsonība, jeb neziņa, ir tikai zināšanu trūkums utt.

Morālisti vienmēr cīnās ar šīm reāli neeksistējošām lietām, un tādēļ to pūles ir veltas, neveiksmei nolemtas. Mums nav jācīnās ar tumsu. Mums ir jācenšas atmodināt savā iekšienē paslēpto gaismu. Kā atmirdzēs gaisma, tumsa izzudīs un nebūs nekādas vajadzības ar to kaut ko darīt – viņas vienkārši nebūs.

Vienmēr atcerēsimies: tieši ar pašu tumsu nekā izdarīt nevar. Ja jūs gribat kaut ko izdarīt ar tumsu, jums ir kaut kas jādara ne ar tumsu, bet gaismu. Izslēdziet telpā gaismu – jūs būsiet tumsā. Ieslēdziet gaismu, un tumsas nav. Nav iespējams ieslēgt un izslēgt tumsu. Tāpat nav iespējams tumsu no kaut kurienes ievest telpā, vai izdzīt tumsu no kādas telpas. Tātad, lai gūtu sekmes, te ir jārīkojas netieši. Un tāpēc arī ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu, un naidu pretstatīt naidam, gaidot, ka no tā radīsies mīlestība.

Mūsu prāts vienmēr mūs aicina tieši vērsties pret kaut ko, bet tie ir bīstami maldi. Cīnoties ar to, kā reāli nav, mēs velti izšķiedīsim savu enerģiju, dzīves laiku un, visbeidzot, paši sevi. Neļausim prātam iekārdināt sevi. Vienkārši vajag izanalizēt, vai tas, pret ko mēs gribam vērsties, reāli eksistē. Un, ja tas, līdzīgi tumsai, nav lieta par sevi, vajag censties meklēt un vairot to, kā trūkums izraisījis šo mums nepieņemamo parādību. Tad mēs būsim uz pareizā ceļa.

Un šis tumsai līdzīgais tūkstošiem dažādos veidos savijas ar mūsu eksistenci. Kad mēs dusmojamies, tas nozīmē, ka mūsu iekšienē pazudusi gaisma. Īstenībā mēs dusmojamies tieši tādēļ, ka gaisma izzudusi. Mēs varam dusmoties tikai neapzināti, apzināti mēs dusmoties nevaram. Pamēģiniet analizēt savas dusmas, apzināt to cēloņus. Paraudzīties uz visu to it kā no malas, redzēt gan sevi, gan savu dusmu cēloni, gan visu plašo pasauli ap sevi šo cēloņu un seku saistībā. Vai nu jums izdosies iegūt apziņu un dusmas pazudīs, vai arī tas neizdosies un jūs turpināsiet dusmoties. Tas nozīmē tikai to, ka apziņai ir gaismas, bet dusmām tumsas daba. Un tikai caur apziņu var uzvarēt dusmas sevī. Ja jūs kādam jautāsiet, kā pārvarēt dusmas, jūs riskēsiet kļūt par upuri kāda morālista neauglīgām pamācībām. Bet, ja jūs jautāsiet, kā attīstīt savu apziņu, lai tajā pārstātu eksistēt dusmas, naids, skaudība, mantkāre utt., jūs būsiet uz pareizā ceļa. 

Tumsa nevar iznīcināt gaismu. Cilvēki domā, ka tumsa ir agresīvs gaismas pretstats. Kā gan var būt agresīvs tas, kas vispār neeksistē? Pat niecīgākā sveces liesmiņa kliedē tumsu. Vai gan var tumsa iznīcināt liesmu? Starp gaismu un tumsu vispār nevar norisināties nekāda cīņa, jo, kad ir gaisma – tumsas nav. Un otrādi. Tas, kā nav, nevar cīnīties ar to, kas eksistē. Bieži dzird sakām: «Ko es varēju padarīt, man uznāca dusmas.»  Dusmas, tāpat kā skopums, skaudība utt., nevar uzbrukt mums, jo visiem tiem ir tumsas daba, bet mūsu iekšējā būtība ir gaisma. Tātad izslēgta pati uzbrukšanas iespēja. Un, ja dusmas atnāk, tas norāda tikai uz to, ka mēs esam aizmirsuši par savu iekšējo gaismu. Pilnīgi aizmirsuši savu būtību. Šī aizmāršība tad, lūk, ir mūsu patiesā tumsa. Un, tikko, aizmāršība ir dzēsusi mūsu apziņas iekšējo gaismu, kā lūgti viesi parādās viss ļaunais. Aizmāršība – lūk, īstenā tumsa mūsu apziņai. Tā mūs dzīvē padara līdzīgus alkoholiķiem, kas pilnībā aizmirsuši savu būtību. Tie nezin, ne kas viņi paši ir, ne kurp dodas, ne kādēļ. Visi virzieni ir sajukuši un pazudusi pati virziena izjūta. Lūk, kādēļ reliģiskās mācības aicina iedziļināties sevī, saprast un vienmēr atcerēties savu patieso sūtību pasaulē.

Avots:
https://www.baratikor.com/elarci.info/blog/?p=10709443