Par dzīvošanas tikumiem un likumiem
Kas ir dzīvošanas pamattikums
Kāds ir pirmais paštikums
Kāds ir otrs paštikums
Kāds ir trešais paštikums
Kāds ir ceturtais paštikums
~
Kāds ir pirmais ļaužtikums
Kāds ir otrs ļaužtikums
Kāds ir trešāis ļaužtikums
Kāds ir ceturtais ļaužtikums
~
Kāds ir vienīgais dievtikums
Kāds ir dzīvošanas pamattikums
Esi labs.
Visi man labi bija, Vēl` man labu, es tev arī,
Kad es pati laba biju; Tad mēs mīļi dzīvosim.
Visi man ļauni bija, Ko mēs abi dabūsim,
Kad es ļauna cēlājiņa. Kad mēs ļaunu vēlēsim?
Tikums un likums ir viens un tas pats.
Kas dzīvo pēc tikuma, tam likums ir tikumīgs.
Tādēļ ir Dieva doma, – ja esi gaismai rada, tad dzīvo saskaņā ar savas tautas tikumu un tautai radi likumu, kas saskan ar tās tikumiem. Un tā ir galvenā doma. Mūsu senči ir pūrlādē krājuši no tiesas labus tikumus, tad esi gudrs un godīgs, ja lemts tev likumus tautai rakstīt, tad lai šie likumi saskan ar tikumiem. Nedrīkst nevienā vietā no tiem atkāpties ne savas muļķības dēļ, ne citu spiediena rezultātā. Valoda tautai pirmajā vietā, zeme – otrajā, vienotība – trešajā un viss kopā - galvenais.Nevienu nevar atmest, nevienu nevar pazaudēt, nevienu nevar nodot muguras lokanuma dēļ. Tas viss tautai, lai izdzīvotu, tas viss tautai, lai dzīvotu, tas viss tautai, lai uzplauktu un mirdzētu tā, ka citiem acis apžilbst, kā Saulē skatoties.
Kā satvars visiem tikumiem ir minams pamattikums – esi labs. Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājuši lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM.
Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās, tā garīgās vērīìbās.Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.
Brastiņu Ernests ir teicis: „Tikumības mācības jeb ētikas teorija rāda trijus virzienus, kuros var darboties ļaužu tikumiskā griba. Šie virzieni iet iepretim Dievam, sev pašam un citiem”.*
Labs ir domāts labs sev, savai dzimtai un savai tautai.
Ja labs sev, tas ir par maz, ja labs sev un dzimtai, būs mazāks ļaunums,
ja sev, savai dzimtai un tautai – būs labi gan tev, gan Dievam tu būsi tīkams. Tā visa gudrība!
___________________________________
* Brastiņu Ernests. Latviskās Latvijas labad, 173. lpp.
Kāds ir pirmais paštikums
Esi gudrs.
Ai dzīvīte, ai dzīvīte, Gudra mana māmuliņa,
Pie dzīvītes vajadzēja Gudri mani audzējusi.
Vieglu roku, vieglu kāju, Gudru ņemšu līgaviņu,
Laba, gudra padomiņa. Savas dzīves kopējiņu.
Gudrība ir pats pirmais tikums, jo negudrā prātā visi labie tikumi un padomi top ačgārni un var pārvērsties netikumos. Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet slikto un nevērtīgo atmest. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
Gudrajam cauni dzīt, aķīlam vāverīt,
Gudram tēva dēliņam tēva zemi paturēt.
Esi gudrs sev, savai dzimtai, savai tautai.
Esi gudrs, lai tava darbība nes tikai augļus, bet nevis postu, un Esības telpa būs ar tevi. Tu iesi pats, tu būsi pats, un Dievs būs ar tevi, jo tikai tam atveras Esības telpas vārti, kas domā, analizē un dara visu,
lai no tā ceļas lielākais labums.
Kāds ir otrs paštikums
Esi darbīgs.
Ne ar miegu laba biju, Acis darba izbijās,
Ne ar bargu valodiņu. Rokas darba nebijās:
Ar darbiņu laba biju, Rokas darba nebijās,
Ar jauko valodiņu. Zinājās padarīt.
Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai.
Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai gūtu virsroku pār savu dabu savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tikvien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam, mēs sasniegsim bagātību garā un mantās.
Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
Dari ar apdomu, lai darītais nes lielāko labumu.
Darīt darīšanas pēc neviens šai pasaulē nav nācis. Darītais pārvēršas labumā vai ļaunumā. Lai viss, ko tu dari, ir lielākais labums, kāds vispār var būt, bet tur, kur slikts darāmais, – roku klāt neliec.Tas viss par darīšanu, bet darīt ir goda lieta katram. Kas dara, ir visiem labs,
kas nedara – kaitē visiem un arī sev.
Kāds ir trešais paštikums
Esi daiļš.
Daiļa sēta arājam Glīti, meitas, dzīvojiet
Pašā kalna galiņā; Liela ceļa maliņā:
Visapkārt liepu koki, Gludu galvu, baltu muti,
Vidū ziedi ābelītes. Tīru namu, istabiņu.
Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums.
Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā mājā Dievs neiegriežoties. Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvā kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kaklakungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen. Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā estētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.
Daiļis bija tautu dēlis, daiļi savas kājas āva;
Stundu šķind zelta pieši, no kumeļa nolecot.
Esi daiļš, daiļš ne sejā, bet dvēselē, jo seja ir tik daiļa, cik daiļa ir dvēsele.
Kāds ir ceturtais paštikums
Esi līksms.
Spodra saulīt` i lēkdama, Priekš Dieviņa apņēmos
Jo spodrāka rietēdama: Noskumusi nedzīvot.
Līksma māsiņ` i augdama, Gan gulēšu noskumusi
Jo lìksmāka dzīvodama. Apakš zaļa velēniņa.
Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieka aizbildnis.
Šim tikumam nav nekā kopēja ar izpriecu. Tas ir tikums, kas liek pārspēt bēdas un sirdēstus. Uz prieka pretstatu - bēdām un skumjām latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas, tādēļ ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt - atrast Rāmavu. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
Līksms ne līksmojot un plostojot, bet līksms no dvēseles pilnības,
līksms no laimes, ko sniedz mīlestība pret visu dzīvo, kas ir ar tevi.
Tur dvēseles skaistums, arī mīlestības atklāsmes.
Kāds ir pirmais ļaužtikums
Esi mīļš.
Bāleliņi, bāleliņi Ai kaimiņi, nāburdziņi,
Kā tie sila balodīši: Kā mēs mīļi dzīvojam!
Ļaudìm lieli brīnumiņi, Uguntiņas vien aizgāju,
Kā mēs mīļi dzīvojam. Trīs naksniņas pārgulēju.
Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes - var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kāds otrs. Mīlestības pretstats ir bardzība, un dainās redzam, ka tai būtu jāizzūd, ieviešoties mīlestībai.
Visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais loks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
Apkār sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu,
Svešus ļaudis nepieņēmu, lai netapu ienaidā.
Runājot par mīļumu, kam būtu jāvalda divu cilvēku starpā, ir jāizvērtē atskatoties uz mūsu senču dievišķo pasaules redzējumu un kārtību.
Arī Rainis ir par to rakstījis: “Es lasu tautas dziesmas un redzu, ka gluži citāda mīla nekā mēs saprotam. Seksuālisms bez seksuālisma. Mans ideāls tur jau ir bijis. Tas jāpropagandē un jāceļ augšā. Tā skaidrība tika sagānīta”.*
Līdz svešiniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.
Esi mīļš, bet ne ar katru. Esi mīļš, bet ne bez iemesla. Esi mīļš, bet tam, kas to ir labi sapratis un tā arī dzīvo. Tas ir mīļums, ar gudrību saistīts.
Kas katram mīļš – tas beigās ir muļķītis.
Kas mīļš ar gudrību – tas mīļš Dievam.
__________________________
* Rainis, Kopoti raksti, 24. sēj., 608. lpp.
Kāds ir otrs ļaužtikums
Esi saderīgs.
Es ar savu bāleliņu Droši gāju, nebēdāju
Ilgi naida neturēju: Lielajos Dieveros:
Namiņā sasabāru, Zinu savu lēnu prātu
Istabā saderēju. Ieterēmi saderēt.
Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro.
Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ.
Cits – jaunāks vārds saderībai ir draudzība, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais ļaužtikums – devība.
Esi saderīgs ar savu ģimeni, saderīgs ar savu dzimtu, saderīgs ar savu tautu, bet neesi saderīgs ar to, kas tevi pazemina, kas ir nesaderīgs pats.
Kāds ir trešais ļaužtikums
Esi devīgs.
Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, Arājiņa līgaviņa,
Ne no kalna lejiņā: Dod maizītes atraitnei:
Dod, Dieviņi, otram dot, Dievs atdos arājam
Ne no otra mīļi lūgt. Pa vadziņas galiņam.
Devība ir atsacīšanās no savējā par labu otram. Var otram atdot ne vien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Godībās devību mēdz parādīt ar dāvināšanu, mešanu, ziedošanu, veltīšanu. Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: „Dots devējam atdodas.” Arī viesos latvietis nemēdza iet „tukšu roku”.
Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Tautas dziesmās skauģis turēts tikpat kaitīgs kā ļauns burvis. Devības tikumu daudzina it visas reliģijas.
Esi devīgs, bet dod ar prātu – dodot gūtais neatņemams.
Bet, ja dosi bez prāta, – ļaunuma vairāk kā labuma.
Kāds ir ceturtais ļaužtikums
Esi taisnīgs.
Taisnu ceļu es staigāju, Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Taisnas pēdas pakaļā. Runā taisnu valodiņu,
Ne man kauna priekšā bija, Tad ij Dievs palīdzēs
Ne valodu pakaļā. Taisnu ceļu nostaigāt.
Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri.
Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem.
Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī.Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos - valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna. Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no iekarotājiem. Par tiem tautas dziesmas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem. Pretstats taisnībai ir meli un nepatiesais.
Rainis ir teicis: „Mēs esam zīdīti ar meliem un baroti ar nepatiesību kopš jaunības . . jāparāda, ka meli sāk attīstīties jau bērnā un jaunietī un kā tālāk dzīvē savā gaitā visu cilvēku nemanot sapin un nogremdē melos, līdz viņš pats to vairs nezina un nejūt, kļūst filistrs un melus tur par patiesību.” Un tālāk: „Filozofiskās sistēmas, dogmas bieži ir vienīgi pārpratumi. “
Un citviet: „Vēsturi allaž rakstījis uzvarētājs un bagātnieks vai viņa sulainis. . Es meklēju patiesību ar visu varu, saņemot pēdējos spēkus, pie tam neko nesaudzēju. . Es sapīku par patiesību, kas mani turēja par muļķi, neturēja mani par nobriedušu, jo es biju lepns uz to, ka tik neizmērojami smagi un sāpīgi biju cīnījies, lai atrastu patiesību. . Es novērsos no šīs patiesības, jo tā nebija taisnīga un tātad arī nevarēja būt īstā patiesība.” *
Taisnīgs tu būsi tad, ja taisni iesi, taisni domāsi, nelieksies, nepārdosies par naudu.
Esi tāds, kas citiem ir kā brīnums – kur ir ēna, tur tevis nav!
_______________________________
* Rainis, Kopoti raksti, 24. sēj., 53. lpp., 59., 62.,63 lpp. sēj.
Kāds ir vienīgais dievtikums
Esi dievbijīgs.
Dari, dari, baleliņi, Bīsties Dievu, sveša māte,
Dari, Dievu bīdamies: Nenicini bārenītes:
Pacietīšu, ko darīji, Bārenītes asariņas
Atdarīšu dzīvojot. Maksā zelta gabaliņu.
Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā.
Dievišķos likumus neturot – sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas, jau dzīvojot Šai saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņsaulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kurā būs jādzīvo nākamam Tās saules cilvēkam. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē. Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no dzīvniekiem.
Vienīgais dievtikums ir – esi dievbijīgs,
bet neķer Dievu no citas pasakas. Labi ir, ja cits Dievs ir tev tīkams, bet būs vēl labāk, ja tu mīlēsi savas tautas Dievu, kas nav viens un tas pats.
https://www.marasloks.lv/public/?id=155&ln=lv
