Cik šajā apgalvojumā patiesības?
Psiholoģijā tādu aizsardzības mehānismu, kad cilvēks savas pašam nepieņemamas īpašības, ieceres un domas (kas citiem bieži saredzamas pat ar neapbruņotu aci) piedēvē citam cilvēkam, sauc par projekciju. Lasot un pārlasot populārajā presē lielu daļu publicēto rakstu par vakcinācijas tēmu, kuru autori ir Latvijas medicīnas laukā pazīstamas personas un organizācijas, un salīdzinot šo publikāciju apgalvojumus ar Latvijas presē nepopularizēto, bet tikpat oficiālo informāciju no ārzemēm, gribi vai negribi, nākas secināt, ka vakcināciju atbalstošā puse hroniski sirgst tieši ar šo problēmu: savu propagandas un pārliecināšanas paņēmienu projicēšanu uz otru diskusijas dalībnieku nometni — vakcinācijas pretiniekiem.
Minētajā rakstā vakcinācijas aizstāvji apgalvo arī, ka priekšstatus par «vakcinācijas nelietderību izplata daži vakcinācijas pretinieki — cilvēki, kuri savus uzskatus par vakcināciju veido sakarā ar īpašiem filozofiskajiem priekšstatiem vai no izlasītajām tendenciozām publikācijām, bet kuri nav saistīti ar praktisku pieredzi vai darbu imunoloģijā».
Paraudzīsimies, kāda ir patiesā aina pasaulē! Kas tad īsti ir tie cilvēki, kas aktīvi uzstājas PRET vakcināciju? Vai tiešām tie ir tikai bariņš reliģisku fanātiķu un daži vecāki, kuriem personīgā sāpe tik spēcīgi aizmiglojusi acis, ka viņi vairs nespēj atsijāt graudus no pelavām?
Uzmanīgāk izstudējot tūkstošiem par tēmu publicēto lappušu grāmatās, interneta avotos un profesionālajos medicīniskajos žurnālos, jāsecina, ka pret vakcināciju visvairāk un visnopietnāk uzstājas tieši paši diplomētie mediķi gan individuāli (tikai daži piemēri — 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8a un 8b, 9a un 9b, 10,11), gan apvienojušies asociācijās (piem., 1, 2 un 2b), jo tieši viņiem vakcinācijas problemātikas jautājumā ir visvairāk nopietnu argumentu. Viņu reizēm pat kategoriskais viedoklis stabili balstās uz pašu medicīniskajā praksē redzētā, personīgi veiktajos zinātniskajos pētījumos atklātā, uz nopietnām vakcinācijas vēstures studijām un nereti arī uz sāpīgās pieredzes, kad pašu vai tuvinieku bērns smagi cietis vai pat gājis bojā pēc kādas vakcīnas ievadīšanas.
Pasaulē ir ļoti daudz organizāciju (1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21 — un tā ir tikai «aisberga pati virsotnīte»), kas uzstājas vai nu pret vakcinētāju bezceremoniju spiedienu un vakcinācijas obligātumu, vai par vienas vai otras vakcīnas izņemšanu no vakcinācijas kalendāra, vai par iespēju izdarīt apzinātu izvēli, balstoties uz abu pušu informāciju, vai pat pret visu vakcināciju kopumā. Šādu organizāciju sastāvā ir ne mazums arī diplomētu mediķu. Diplomēti ārsti un arī medicīnas vēsturnieki (piem., 1a, 1b, 1c, 2) ir ne tikai publicējuši rakstus profesionālos un populāros izdevumus un/vai rakstījuši grāmatas (1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, u.c.), bet arī par šiem jautājumiem uzstājušies radio un televīzijā, kā arī dažādos forumos (piem., 1, 2, 3).
Vairākās valstīs — Vācijā un Francijā kopš 1960. gada, Japānā, Šveicē, Dānijā, Jaunzēlandē, Zviedrijā un Lielbritānijā kopš 70. gadiem, Somijā, ASV un Taivānā kopš 80. gadiem un arī Itālijā un Norvēģijā kopš 90. gadiem (1) ir radītas speciālas programmas (piem., 1a un 1b), kas izmaksā kompensācijas no vakcīnām cietušiem bērniem, kā arī vakcinācijas dēļ bojā gājušo bērnu vecākiem. Lielbritānijā vien laika periodā no 1997. līdz 2005. gadam no vakcīnām cietušiem pacientiem kompensācijās izmaksāti 3,5 miljoni angļu mārciņu (1).
Patiesībā nav iespējams šeit uzskaitīt visus vakcīnu nodarītā ļaunuma piemērus ar atsaucēm uz oficiālajiem statistikas datiem un rakstiem profesionālajos mediķu žurnālos, jo tad šī īsā publikācija pārvērstos par vēl vienu vēsturisku pētījumu vairākos sējumos.
Nav iespējams palikt vienaldzīgam pret ievērojamu starptautisku uzmanību un statusu ieguvušo Alan Yurko dēla gadījumu (1a, 1b). Tam ir kritiska nozīme to bērnu vecāku un aprūpētāju likteņos, kuri tikuši nepatiesi apvainoti un ieslodzīti par vardarbību pret bērniem, lai gan patiesībā vainīgās ir mediķu ieteiktās un obligātās vakcinācijas programmas, kuru izpildes dēļ bērnam vienā dienā var injicēt pat vairākas vakcīnas. Rezultāts (kā A. Yurko gadījumā) — Barlova slimība (Barlow's disease) (1c, 1d). Vai mēs maz varam nojaust, cik līdzīgu gadījumu patiesībā nemaz nesasniedz statistikas krājumus un preses slejas tikai tāpēc, ka 200 gadus masveidīgi «potētā» pošu nevainības un visvarenības koncepcija ir tā mums apmulsinājusi prātus, ka nespējam saredzēt un izprast pat to, kas pašiem deguna galā?
Nosaukt to visu par «emocijām», «atsevišķiem gadījumiem», «īpašu filozofisko uzskatu radītiem priekšstatiem» un «tendenciozām publikācijām» ir, maigi izsakoties, klaji bezatbildīgi. Kā šāda rakstura apgalvojumus nosaukt īstajos vārdos — tas lai paliek uz lasītāju katra paša sirdsapziņas! Gribas tikai pajautāt: cik ilgi lielākā daļa mūsu mediķu dzīvos pēc principa moja hata s kraju (tulk. no krievu sakāmvārda: mana būda maliņā) un turklāt vēl kā tādā Sūnu ciemā — kur vitāli svarīga, aktuāla informācija nenokļūst līdz adresātam pat gadu desmitiem? Tikai un vienīgi izmantojot mūsu nezināšanu, nevēlēšanos pašiem iedziļināties vakcinācijas jautājumos un traģisku «otras puses» informācijas trūkumu latviešu valodā, vakcinācijas aizstāvji var mums atkal un atkal sekmīgi «aizmālēt acis» ar nepatiesu informāciju (apzinātu dezinformāciju?!) masu saziņas līdzekļos. Ja vecāki pirms potēšanas, kā tas paredzēts likumos, palasītu kaut vai oficiālajās vakcīnu instrukcijās par pošu sastāvu, blaknēm un kontrindikācijām, tas varbūt tomēr daudziem liktu nopietnāk piedomāt par savu izvēli — vakcinēt savu bērnu vai ne — un arī pameklēt informāciju un pētījumus, kuriem aiz muguras nestāv farmaceitiskā industrija kā pasūtītājs, kurš nosaka (nopērk!) pētījuma saturu, secinājumus un apgalvojumus (1, 2, 3, 4,5, 6). Tā vietā, lai «autopilotā» pakļautos diktātam un emocionālajam spiedienam, varbūt tomēr ir vērtīgāk veikt apzinātu izvēli?!
https://apollo.tvnet.lv/zinas/vakcinacijas-problemas-emocijas-vai-fakti/367938