Neparasti bērni dzimst arvien biežāk. Viņu neparastums izpaužas ne tikai «taustāmā veidā», konstatējot pārmaiņas DNS un smadzeņu pusložu darbībā vai paranormālo psihisko spēju izpausmē, bet arī īpašajā attieksmē pret pasauli un lietu kārtību tajā. Viņus dēvē par mazajiem prātvēderiem, ierindo grūti audzināmajos, sauc par brīnumbērniem un uzstāda diagnozes. Taču nav noliedzams — jaunā laikmeta bērni piesaka sevi tik skaļi un nozīmīgi, ka neievērot viņus nav iespējams.

Par indigo bērnu fenomenu «Nedēļa» sarunājās ar Starptautiskā Tahionu zinātnes un garīguma institūta (ASV) pasniedzēju Aelitu Folkmani, pirmskolas iestādes «Pīlādzītis» un brīvo interešu pedagoģi un mākslas studijas vadītāju Ligitu Eglīti un kādu mammu, kuras ģimenē aug «neparasts» bērns.

Fakti, skaitļi un «neparastie» bērni

Dažādu valstu zinātnieki, cenšoties izpētīt par neparastiem dēvētos bērnus, atklāja, ka šo bērnu ķermeņa elektromagnētisko vibrāciju diapazons krasi atšķiras no vispārpieņemtajiem rādītājiem — tas ir 3 222 000–11 350 000 herci, vismaz divas reizes vairāk nekā «normālam» cilvēkam. Arī ģenētiķi piedzīvoja pārsteigumi. Cilvēka DNS molekulā ir 64 kodoni jeb ģenētiskās informācijas vienības. Parasti «darbojas» tikai 20 kodoni, pārējie ir inerti. «Neparastajiem» bērniem ir 32 un vairāk aktīvās informācijas vienības. Turklāt, ja kādreiz intelekta koeficients 130 bija sastopams vienam cilvēkbērnam no desmit tūkstošiem, jaunā laikmeta bērniem tas nav nekas īpašs.

Uzmanības vērts ir fakts par zēnu, kurš piedzimstot bija HIV pozitīvs un neparastā veidā pats izārstējās — tā 1995. gada aprīlī rakstīja žurnāls «Science News». Par pētījuma norisi ziņoja arī medicīnas žurnāls «New England Journal of Medicine»: «Vīruss nebija vienkārši aizmidzis bērna ķermenī, lai gaidītu kādu ārējo stimulu un aktivizētos, tas bija pilnībā izskausts.» Pētījumā, kurš tika publicēts žurnālā «Science News», teikts, ka apmēram 1% iedzīvotāju ir attīstījuši ģenētiskas mutācijas, kas viņus padarījušas spējīgus pretoties HIV infekcijai.

Tieši ar ģenētiskajām mutācijām var izskaidrot arī «neparasto» bērnu dažādās unikālās spējas — piemēram, spējas telekinētiski pārvietot priekšmetus, paredzēt nākotni, redzēt neparastas būtnes, kā arī telepātijas spējas. Daži piemēri par šādu bērnu spējām ir patiesi fantastiski. Piemēram, apraksts par sešus gadus vecu ķīniešu meitenīti, kas lielas auditorijas priekšā ar rokas mājienu lika uzziedēt 1000 rožu pumpuriem.

Indigo fenomens

Pasaulē plaši pazīstama psiholoģes un bioenerģētiķes Nensijas Annas Teipas grāmata «Savas dzīves izprašana caur krāsām». Autore klasificē cilvēku īpašības un uzvedības modeļus, pievēršot uzmanību to saistībai ar cilvēka elektromagnētiskā lauka jeb auras krāsām. Grāmata ir ilgstošu gadu un novērojumu sakopojums. Nensija Anna Teipa bija pirmā, kura ievēroja, ka vairākumam pēc 1980. gada dzimušajiem bērniem elektromagnētiskajā laukā jeb aurā saskatāma neparasta zila krāsa — indigo. Tā radās termins indigo bērni, kas tagad pazīstams visā pasaulē.

«Vispopulārākais nosaukums patiešām ir indigo bērni,» stāsta Aelita Folkmane. «Taču starptautiskajā apritē «neparastie» bērni tiek saukti arī par kristāliskās vibrācijas bērniem, zvaigžņu bērniem, gadu tūkstošu mijas jeb zelta laikmeta bērniem. Tomēr visprecīzāk būtu šos bērnus dēvēt par jaunā laikmeta bērniem. Visbiežāk viņi ir senākas, pieredzējušākas dvēseles, kuru misija ir inkarnēties pasaulē un palīdzēt tai izkļūt no krīzes situācijas un sagatavot cilvēci pārejai uz sesto rasi. Zeme atrodas ļoti nozīmīgā, izšķirīgā punktā — tā vairs nevar dzīvot pa vecam.

Indigo bērni vēl nav sestā rase, bet gan nākotnes emisāri vai priekšvēstneši jaunajam laikam. Zinātne jau ir pierādījusi, ka visas parādības var izskaidrot kā apziņu, enerģiju, informāciju un to mijiedarbību. Kosmisko procesu rezultātā Zemes enerģētiskā vibrācija strauji paaugstinās, tai ir liela ietekme uz visu cilvēku apziņu, kurai ir jāmainās līdzi. Bērniem, kas jau dzimst, sagatavoti Zemes stāvoklim, kāds tas būs tikai nākotnē, ir īpaša misija — pagriezt cilvēces attīstību no deģenerācijas uz evolūciju. Viņi ir gatavi laikam, kad ekstrasensorās spējas tiks uzskatītas par dabisku dzīves faktu un telepātiskā komunikācija būs ikdienas norma.

Viņi jau tagad apzinās, ka informācijas iegūšanai nav jāvēršas pie kādiem ārējiem avotiem. Tā ir atrodama sevī pašā, kaut gan dominējošā pasaules izpratne vēl joprojām balstās uz materiālistiskajiem likumiem, kuros nav mīlestības, izpratnes par garīgumu, Dievu, pašu cilvēku un viņa psihi. Tā sekas ir fiziskās slimības. Tā kā indigo bērniem ir ļoti spēcīga saikne ar augstāko būtību — dvēseli —, spēcīga pašapziņa un misijas izjūta, viņu būtības «laušana» var izvērsties par traumu, kas vēlāk var izpausties ne tikai fiziskās saslimšanās, bet daudz postošāk. Tā var būt narkotiku vai alkohola atkarība, kā arī depresijas, trauksmes izjūtas, nervu slimības un bieži vien — pašnāvība.»

Indigo bērns, palaidnis vai apstākļu upuris?

Runājot ar dažādiem speciālistiem par indigo bērniem, tika pieminēti arī tādi jēdzieni kā UDS vai UDHS. Tie ir uzvedības traucējumi, kurus dēvē par uzmanības deficīta sindromu un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. To simptomi ir nespēja pievērst vai noturēt uzmanību, koncentrēšanās grūtības, hiperaktīva uzvedība un pārlieka impulsivitāte. Rodas jautājums — kā tikt skaidrībā, vai jūsu bērns ir jaunā laikmeta bērns vai tomēr mazs palaidnītis. Bet varbūt viņa niķu un stiķu cēlonis ir psihes traucējumi? Aelita Folkmane atbild tā: «Ir nopietns iemesls apgalvot, ka gandrīz visi pēc 2000. gada dzimušie bērni ir jaunā laikmeta bērni.

Tādi bērni dzima ne tikai pēc 1980. gada, bet arī ievērojami agrāk. Taču viņu nebija daudz, un parasti viņi spilgtāk izpaudušies zinātnē un mākslā. Rodas priekšstats, ka par jaunā laikmeta bērniem var uzskatīt tikai tos mazos cilvēciņus, kuri spilgti demonstrē kādas īpašas spējas. Taču tā tas nav.

Pirmkārt, nereti tās atrodas latentā stāvokli un var izpausties vēlāk vai kāda spēcīga stimula ietekmē.

Otrkārt, vecāki bieži vien tās nemaz nepamana vai neuzskata par uzmanības vērtām. Piemēram, tas var parādīties bērna zīmējumos. Bērns saviem galvenajiem varoņiem piezīmē košus starojumus — auras, jo viņš tās vienkārši redz. Vai sūdzas vecākiem par spoku, kas nāk pie viņa naktī, vai citām pārdabiskām parādībām. Vai stāsta neparastu gadījumu, kas it kā ar viņu ir noticis tad, kad viņš bijis liels vai tikai vēl būs pieaudzis. Nenoliedzu, ka arī indigo bērniem var būtu UDS vai UDHS līdzīgie simptomi. Un otrādi — ne visi bērni, kuriem ir noteikti tādi traucējumi, ir indigo bērni. Jautājums ir ļoti sarežģīts, un vēl joprojām tiek lauzti šķēpi, lai noskaidrotu šo diagnožu īstos cēloņus un sakarībās.

Viena no būtiskākajām jaunā laikmeta bērnu īpašībām ir viņu ārkārtīgā jutība. Ir novērots, ka šiem bērniem ir daudz labāka veselība, bet viņi var ciest no dažādām alerģijām, jo ir dabiski bērni nedabiskā vidē. Šo bērnu imūnsistēma daudz ātrāk signalizē par piesārņoto vidi, piemēram, nedabisko pārtiku, ūdeni, higiēnas piederumiem, sintētisku apģērbu. Un — kas īpaši svarīgi — viņi nespēj pieņemt «piesārņotas» attiecības.

Jūs nevarat samelot bērnam bez sekām. Viņš jums to pateiks acīs vai reaģēs ar agresiju vai izolēšanos. Viņi necieš, ka cilvēki melo paši sev un cits citam, viņiem ir sveša izlikšanās, tā sauktā pielāgošanās sociumam, upurējot savas patiesās vēlmes un būtību. Protests dubultai, melīgai, agresīvai videi izpaužas ne tikai caur ķermeni. Reakcijas var būt psihosomatiskas — pēkšņas vēdersāpes, galvassāpes, temperatūra bez kāda iemesla, bet visbiežāk tas parādās tā sauktajos uzvedības traucējumos.

Un te sākas problēma — šo bērnu nespēja iekļauties pedagoģiskajās normās. Izaicinoša uzvedība, agresija, autoritāšu ignorēšana, izteikta aktivitāte — tie ir tikai daži iemesli, kāpēc šiem bērniem bieži vien tiek izvirzītas «diagnozes». Ir vienkārši apzīmogot bērnu kā grūti audzināmo tikai tāpēc, ka viņi nav ērti, grūti pakļaujas «dresūrai». Ne jau bērni ir slimi, bet gan pasaule, kura mēģina viņus pielāgot attiecību modeļiem, kuros nav mīlestības. Viņi nespēj labprātīgi pieņemt bieži vien pretdabisko un destruktīvo izglītības sistēmu, nespēj iekļauties tradicionālajos, novecojošos, sabiedrībā vispār pieņemtajos rāmjos. Jo viņi zina, kas viņi ir. Vēl vairāk — viņi zina, kas esam mēs.»

Vecās pasaules jaunie bērni

Indigo bērni ir kustīgi kā ūdenszāles un tiecas izzināt visu, kam var tikt klāt. Viņi sāk uzdot jautājumus par dzīves jēgu un lietu kārtību jau ļoti agrā vecumā. Un bieži vien paši uz tiem atbild. Jau no piecgadīga mutes var izdzirdēt dziļas domas par cilvēka dzīves uzdevumu, par Visumu un Dievu. Viņi ir intelektuāli attīstīti, ārkārtīgi radoši, ar mākslinieciskiem talantiem. Viņu domu gājiens ir mazam bērnam neraksturīgs un bieži vien — netradicionāls.

Viņi ir emocionāli apdāvināti, nereti uzstājas kā psihologi, ar līdzjūtību ieklausoties līdzcilvēkos un dodot viņiem padomus.

«Vistuvākie man ir atraktīvākie, nevaldāmākie, bet tajā pašā laikā vispatiesākie, radošākie un interesantākie,» saka pedagoģe Ligita Eglīte. «Jo tieši viņi man dod stimulu turpināt izglītoties, attīstīties, reālu pamatojumu manai izaugsmei. Viņu uzvedība ir nemitīgi impulsi, kas pieprasa atbildes uz jautājumiem — ko es varētu darīt, kā to vajadzētu darīt, kā un kas man būtu viņiem jāpiedāvā.

Diemžēl gan pedagogu, gan vecāku vidū nav daudz tādu, kas ir spējīgi sadzirdēt informāciju par indigo bērniem. Viņi varbūt noklausās, pat piekrīt, bet nav gatavi paši mainīties, izvērtēt sevi un bezkaislīgi novērtēt savu darbību. Vissvarīgākais attieksmē pret indigo bērniem — viņiem vajadzīgs laiks nedalītai, tieši viņiem veltītai uzmanībai. Viņus var salīdzināt ar maziem sūklīšiem, kas iesūc sevī visu apkārtesošo informāciju. Pateicoties jau esošajām zināšanām, tas viss tiek summēts, tiek veikti domu līkloči, būvēti priekšstati par notiekošo, un tāpēc viņiem ir ļoti svarīgi to visu «izreaģēt».

Jebkuru nodarbību es sāku ar rotaļīgiem fiziskiem vingrinājumiem. Mēs skaitām skaitāmpantiņus, kas sākas klusu, bet beidzas ar ļoti skaļām toņkārtām, kad līdztekus kustas augums, rokas, plaukstas, kājiņas. Kad tiek plaukšķināts, vicināts, bungāti galdi vai grīda. Visiem zināma patiesība, ka fiziska aktivitāte noņem stresu, kāpēc gan lai bērniem tas būtu citādāk? Nākamais solis — bērnu uzklausīt. Bet klausīties patiesi, jo viņam vajag izrunāt atskārtās patiesības. Taču ar indigo bērniem ir tā — jo vairāk dod, jo viņiem vairāk vajag. Taču, ja viņi droši zina, ka konkrēts laiks būs veltīts tikai viņiem, un pamazām tiek mācīts arī izjust laiku, šie bērni ir gatavi pieņemt godīgus noteikumus.

Nākamā ļoti būtiskā lieta ir mērķis. Indigo bērniem jāzina, kāpēc viņam kaut kas jādara un vai ir vajadzīgs. Viņš neko nedarīs bez pamatojuma. Vienkārši — tā vajag, to drīkst vai to nedrīkst — neder. Kategoriskā veidā uzspiestais izraisa vienīgi pretestību. Indigo bērnam nedarbojas jau gatavās, piedāvātās autoritātes, tikai tāpēc, ka to paredz, piemēram, skolotāja statuss. Viņš pats sev ir autoritāte, un tāpēc pats izvēlas to cilvēku, ko uzskata par cieņas un ieklausīšanās vērtu. Tieši tādēļ jebkurai atziņai vai paskaidrojumam jābūt tādam, kuram pats pieaugušais tic un akceptē ar savu paraugu.

Ja pirms gadiem četriem bērnudārzā pusi bērnu varētu uzskatīt par indigo, tagad — tikai divi vai trīs bērni tādi nav. Manā praksē gan vēl nav bijuši bērni ar izteiktām neparastām spējām, taču viņu zināšanas nereti pārsteidz. Arī praktiskās. Bērns pirmo reizi paņem rokā nazīti un jau zina, kā ar to darboties. Vai strādāt ar otu un krāsām. Mazajā jau ir šī informācija, kas man savulaik bija jāapgūst. Straujā tendence, kas uzrāda jaunā laikmeta bērnu skaita pieaugumu, nenovēršami pieprasa izglītības sistēmas grozījumus. Spriežot pēc esošajām samilzušajām problēmām pedagoģijas jomā, cita risinājuma vienkārši nav. Jautājums — cik liela būs vecāku un pedagogu ieinteresētība, lai sāktu tik nopietnas reformas? Cik patiesi mums visiem rūp mūsu bērnu nākotne?»

«Gribu uzstādīt Ginesa rekordu»

«Visi zina populāro filmu par Emīla nedarbiem, taču, kā tas notiek dzīvē — pieaugušie smejas par tāda veida izdarībām tik ilgi, kamēr tas nenotiek viņu pašu dzīvē. Un, lai gan es ļoti agri atklāju, ka vienam no dēliem piemīt īpašas, neparastas spējas, tomēr, arī es ilgu laiku piederēju pie tiem pieaugušiem, kas ar prātu it kā pieņem, — jā, tā var būt, tomēr sirdī vēlas, lai bērns būtu paklausīgs, pakļāvīgs un «labi audzināts». To agrā bērnībā ievēroja gan viņa auklīte, gan vecvecāki, gan vēlāk — bērnudārza audzinātājas Jūrmalā, kur mēs apmeklējam dārziņu, man ik pa brīdim vēstīja kādu «brīnumu». Piemēram, ejot garām audzinātajai, viņš saka: «Tu tagad nedomā par to un to,» precīzi pasakot, ko tobrīd viņa ir domājusi, piebilstot kādu gudru prātojumu par šo tēmu. Kādā citā reizē viņš interesējies par šokolādi, kuru bija paredzēts dot tikai pēc launaga. Šokolāde bijusi noslēpta, un neviens bērns par to nav zinājis. Vecvecāki bija izbrīnīti, ka mazdēlam patīk atrasties kapos. Ka viņam patīk tur būt, ka viņš zīmē kaut kādas zīmēs uz kapu kopiņām, interesējas, kas kur guļ. Kādu reizi, kad kopā ar dēlu apciemoju savu tuvinieku kapus, dodoties prom, puika man pavaicāja: «Ko tu teici, mammīt?» Es atbildēju, ka neko. Bet viņš: «Bet kas tad teica — nenesiet man tik daudz ziedu…»

Viens no spilgtākajiem gadījumiem notika šovasar. Mēs piedalījāmies «Statoil» un «Līvu akvaparka» rīkotajā akcijā — pērc ātro uzkodu, krāj punktus un dabūsi ģimenes brīvbiļeti uz ūdens atrakciju parku. Mūsu kartītē trūka tikai dažu zīmodziņu, bet, norēķinoties par pirkumu, konstatējām, ka tā ir pazudusi. Gaidot mūs ar uzkodām, bērni sēdēja mašīnā stāvlaukumā pie benzīntanka sienas, kur nav logu, respektīvi, nav nekādas iespējas ieraudzīt, kas notiek iekšā. Izmeklējušies par visām kabatām, makiem, un sapratuši, ka kartes nav, mēs ar vīru vienojāmies, ka mazajiem par zaudējumu neteiksim neko un nopirksim solītās biļetes paši. Šī saruna notika jau uz ielas, bet, atnākot uz mašīnu, pirmais dēla jautājums bija:

«Nu, vai kartīti atradāt?»

«Kādu kartīti,» vīrs pārjautāja.

«To pašu — ūdens atrakciju parkam…» un sešgadīgais dēls izstāstīju visu, kas noticis benzīntankā. Kad es pajautāju, kā viņš to zina, puika atbildēja — es redzēju… Dažreiz viņam izdodas ieskatīties arī nākotnē. Piemēram, reiz viņš vīram, kurš norūpējies bija iegrimis domās, ne tikai atklāja, ka zina, par ko tētis domā, bet arī, kā šī problēma atrisināsies. Tā arī pēc dažām nedēļām notika, lai gan es tādam notikumu pavērsienam neticēju.

Nesen dēls, taisnojoties par kādu ķibeli skolā, pavēstīja, ka viņam ļoti sāpējusi galva. Un piebilda: «Es gribēju ar domām apgriezt metamo kauliņu… Nesanāca. Man vienmēr sāp galva, ja nesanāk. Ja sanāk — nesāp.» Kad sāku interesēties, kad viņam ar domām izdevies pārvietot kādu priekšmetu, viņš ne tikai izstāstīja, ka tas izdevies, bet atklāja arī domu koncentrēšanas tehniku. Kā tas jādara un kā jāelpo. Bet uz jautājumu, kāpēc, to dara, viņš bērnišķīgā jūsmā attrauca: «Gribu uzstādīt Ginesa rekordu…»

* * *

Lī Kerolas un Džeinas Toberes grāmatā «Indigo bērni» teikts: «Jūs nevarat kļūdīties, atpazīstot indigo bērnus. Kā izskatās viņu seja un acis — tajās atspoguļojas sena un vieda dvēsele. Viņi nespēj to noslēpt vai izlikties, kā to dara citi. Ja jūs viņiem nodarīsiet pāri, viņi var ārkārtīgi vilties un sākt šaubīties, vai darījuši pareizi, izvēloties jūs par saviem vecākiem. Bet, ja jūs šos bērnus mīlēsiet un patiesi pieņemsiet tādus, kādi viņi ir, viņi atplauks un atvērs jums savu sirdi.»

Psihiatre un homeopāte Dr. Ija Cimdiņa:

«Es nenoliedzu indigo bērnu fenomena iespējamību. Bet, lai apgalvotu, ka bērns ir indigo — un šādiem bērniem mēdz būt specifiska simptomātika —, tomēr vajadzētu profesionāli izslēgt iespēju par kādu slimību. Lai neizveidotos situācija, ka vecāki savam bērnam piemēro informāciju par jaunā laikmeta bērniem un palaiž visu pašplūsmā tā vietā, lai apjaustu stāvokļa nopietnību. Ja tik tiešām ģimenē aug indigo bērns un ir kādi uzvedības traucējumi, viņam ir jāpalīdz. Jāmeklē veids, kas uzlabotu saskarsmi ar ārpasauli, palīdzot harmonizēt bērna iekšējo pasauli. Ir dažādas metodes, kā to darīt. Tā var būt psihoterapija, homeopātiskā ārstēšana, ķermenim draudzīga terapija vai kāda cita dziednieciska metode, bet vispirms jāatsijā visi citi iespējamie iemesli. Man ir iznācis sastapties ar ļoti smagiem gadījumiem, kuri veidojušies, lielā mērā pateicoties vecāku tuvredzībai. Piemēram, bērns atsakās no apģērba, staigā kails vai notiek acīmredzams attīstības regress, bet pieaugušais nevēlas atzīt sava bērna slimību. Indigo bērns uzliek vecākiem daudz lielāku atbildību un pieprasa lielāku ieinteresētību, jo vienalga, vai tas ir fenomens vai diagnoze, viss ir vecāku rokās. Cik gatavi viņi ir darbam, lai palīdzētu savam bērnam būt veselam, līdzsvarotam un laimīgam šajā pasaulē.»

Rīgas Valdorfa skolas psiholoģe Lolita Daldere:

«Jā, esmu informēta par indigo bērniem. Esmu sastapusies arī ar dažādiem speciālistiem no Vācijas, kuri stāstījuši par šo fenomenu. Runājot par mūsu skolas jaunākajām klasēm un pirmskolas vecuma grupām, dažus bērniņus varētu uzskatīt par jaunā laikmeta bērniem. Bet īpaši spilgti izteikti tie ir visjaunākajās bērnudārza grupiņās. Pats svarīgākais tomēr ir vide, kurā atrodas bērns. Vai tā ir vecākā klase vai bērnudārza grupiņa, vai tas ir indigo bērns vai nav, būtiskākais faktors ir pedagoga individuālā attieksme. Viņa intuitīvais viedums, patiesa vēlēšanās sadarboties ar bērniem. Runājot par psihologa darbu skolā, realitāte ir skumja. Jo, lai kā es to vēlētos, veltīt vairāk laika individuālajam darbam ar skolnieku diemžēl nav fiziski iespējams. Arī Valdorfa skolā es strādāju pusslodzi, jo likums paredz, ka uz 600 skolēniem ir atvēlēts tikai viens psihologs. Mūsu skolā mācās nedaudz vairāk par 300 audzēkņiem. Protams, es strādāju ar visiem bērniņiem krīzes situācijās vai — kad tiek lūgta palīdzība, bet nereti tas notiek uz personiskā laika rēķina. Tomēr, ja vecāki ir ieinteresēti, palīdzību var gūt arī ārpus mācību iestādes. Piemēram, var doties uz Hanzas ielu 7, kur atrodas Rīgas Domes Izglītības centra Jaunatnes un sporta departaments, vērsties psiholoģijas palīdzības nodaļā, kur palīdzību var saņemt bez maksas. Vienīgais nosacījums — vecākiem iepriekš jātiekas ar skolas psihologu un jāsaņem norīkojums.» 

https://www.dabas-berni.net/resusrsi/publikacijas/nedelja.htm