Un tomēr tumsā vienmēr kāds pēc Gaismas lūdz ...
Kad atnāk Gaisma, pazudis ir viss,
Kas spārnus salauž, nelaiž debesīs.
Ir tumsa tur, kur dienai Gaismas pietrūkst,
Kur vienaldzīgi ļaudis
Sirdis dubļos min -
Jo aklais gaismu neredz,
Pat ja gaismā stāv.
Un kurlajam vienalga - čuksts vai pērkondārdi.
Viss izgaist klusumā un tumsā tinas.
Tik pierasts klusums,
Tumsa pazīstama.
Un tomēr tumsā vienmēr kāds pēc Gaismas lūdz.
Un spārnus sadragātos piekļāvis pie krūtīm
viņš nelūdz sev
un nelūdz viņš par sevi.
Viņš lūdz par tiem kas spārnus kājām min,
Par tiem kas Gaismas Vārdus neatmin.
Viņš lūdz -
Un spārni dzīst -
Un klusi veras vaļā Debesis.
/Artūrs Strautiņš/ |
| |
