Uz Tālavas druvām un mežiem
Nakts pelēkus palagus klāj;
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.

“Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību;
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”

“Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta, 
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koku galotnes trīc,
- Un lejā atskan lāsti, 
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt;
Dreb, šūpojas staltā egle,
Un brakš, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ,
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun, 
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun…

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vaiņagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem
Un līgava puķēm to kaisa,
Un dzintara gabaliem.

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

/Rūdolfs Blaumanis/