Tikai nedaudzi zina, ka Japānā seno, pirmatnējo medicīnu sauc par tradicionālo, tāpēc, ka tā atbilst ārstniecības tradīcijām. Savukārt, mūsdienu „zinātnisko medicīnu” sauc par oficiālo. Kur ir atšķirība?

Mazas nejaušības reizēm noved pie nopietnām sekām. Tā, piemēram, tāpēc ka cilvēks ar katru kāju izdara dažādus soļu garumus, viņš var apmaldīties teritorijā, ko šķērso, ja līdzi nav kompasa. Ar katru soli pavisam, pavisam nedaudz pagriežoties, ceļinieks, tā vietā, lai dotos uz mājām, var nokļūt pavisam pretējā virzienā. Manuprāt, līdzīgs stāsts ir noticis ar vienu no nozīmīgākajām sociālajām disciplīnām – medicīnu. Mūsdienu medicīna pieturas pie principiem, kas ir kardināli pretēji seno mediķu uzskatiem. Pretēji Avicennas, Hipokrāta, Halēna, Paracela, Mudrova, Pirogova un daudzu citu seno laiku ārstu uzskatiem.

Vai varat iedomāties, ko tādai disciplīnai kā medicīna nozīmē pagriezties pretējā virzienā, nomainot visus pamatprincipus? Latīņu vārds „medeor” nozīmē „dziedinu/veseļoju”. „Veseļoju” – tātad padaru par veselu/viengabalainu. Pašā šīs cilvēces zināšanu nozares nosaukumā ir ielikta slimību un ārstēšanas būtība. Tiešā tulkojumā – mediķis nozīmē – tas, kurš padara veselu. Tas, kurš padara veselu!

Mūsdienu ārsti izvairās pat no šī vārda, viņi negrib būt „veselotāji”  (целители). Un arī neprot. Visi Krievijas medicīnas institūtu studenti zina ārsta Mudrova slaveno frāzi: „ārstēt vajag nevis slimību, bet slimnieku!”. Es vēlētos šeit citēt pilnu šī slavenā mediķa tekstu: „Nevajadzētu ārstēt slimības tikai pēc to nosaukuma,” – rakstīja Mudrovs,  „nevajadzētu ārstēt arī pašu slimību, kuras nosaukums bieži vien nav zināms ne slimniekam, ne viņa apkārtējiem, bet vajadzētu ārstēt pašu slimnieku, viņa uzbūvi, viņa orgānus, viņa spēkus... Lūk, jums arī viss manas ārstniecības noslēpums.”

Kas šobrīd tā rīkojas? Mūsdienu oficiālajā medicīnā principā nav speciālistu, kuri pacientu uzlūkotu kā kopumu. Viss ir sadalīts. Atsevišķi tiek ārstēta apziņa, atsevišķi – ķermenis. Arī pats ķermenis netiek uzlūkots kā funkciju veselums un medicīnas speciālisti atbild par atsevišķām ķermeņa „detaļām”. „Vienpusīgs speciālists ir vai nu rupjš empīriķis, vai arī šarlatāns”, - tā savulaik apgalvoja cits dižais ārsts – Pirogovs.

Un kur ir vajadzīgi rupji empīriķi, kur ir vajadzīgas zināšanas, nevis intuīcija, kur ir svarīga standartizācija? Pat vēl vairāk – nevis svarīga, bet gan nepieciešama? Tikai remontējot automašīnas. Tur mehāniķu šaurā specializācija ir attaisnojama. Mašīna, atšķirībā no cilvēka, sastāv no agregātiem, kas patstāvīgi darbojas. To bez jebkādiem traucējumiem var sadalīt šajos agregātos, un vēl pašus agregātus sadalīt detaļās. Un tad atkal visu salikt kopā. Un mašīna no tā nekādā veidā necietīs. Vēl vairāk – motora speciālistam nav nekādas nepieciešamības saprast, kas notiek ar virsbūvi. Un arī mašīnas īpašnieka klātbūtne remontā nepavisam nav nepieciešama. Un kur nu vēl iedziļināties mašīnas uzbūvē! Mašīnas īpašnieka galvenais uzdevums ir laicīgi ierasties uz tehnisko apskati un maksāt par remontiem un rezerves daļām. Lūk, mehāniskās medicīnas ideāls. Jebkurš pietiekami prasmīgs automehāniķis remonta laikā var gribēt uzlabot konstrukciju, jo katra mašīna ir nepilnīga. Bet cilvēks? Vai cilvēks ir pilnīgs? Mehāniķa acīm skatoties – tas ir izgatavots no pārāk neizturīga materiāla.

Medicīnas institūtu teritorijās sāk parādīties baznīcas. Acīmredzot, lai atgādinātu frāzi no senajiem rakstiem: „Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla...” Mēģināt izmainīt Dieva tēlu, maigi sakot, ir pārgalvīgi. Bet, kā jau parasti oficiālajā medicīnā, baznīca tika uzcelta tikai formāliem mērķiem. Sajūtu līmenī – varbūt, ka izdodas. Kad es rakstu autogrāfus savās grāmatās, es bieži norādu uz sekojošo: „Jebkura problēma, tai skaitā arī slimība, – ir vienkārši sagriezušies spārni. Lai jūsējie vienmēr ir iztaisnoti.”

Tiem, kas pieturas pie materiālā pasaules uzskata un vārda „Dievs” vietā lieto vārdu „Daba”, derēs antīkā ārsta Halēna citāts: „Ārsta pirmais pienākums ir savām rokām nenodarīt kaitējumu, netraucēt dabiskajam dabas dziedēšanas procesam.”

Ja salauztu mašīnu atstātu bez uzraudzības – tā pati nesalabosies, daba to iznīcinās. Bez mehāniķa. Ar cilvēkiem ir citādāk. Vai nu Dievs, vai nu daba meklē iespējas, kā cilvēku izdziedināt. Atgriezt tam zaudēto stāvokli. Atgriezt tam dvēseles, prāta un ķermeņa vienotību. Jo vienotība ir dabiskais stāvoklis, no Dabas; dievišķs stāvoklis. Sašķeltība – tā arī ir slimība. No šāda skatupunkta - medicīna, kas neskata cilvēku kopumā, ir slima medicīna.

Kādā slēgtā medicīnas portālā es publicēju rakstu ar nosaukumu “Cura te ipsum.” («Izdziedini sevi pats » - viens no latīņu spārnotajiem teicieniem). Raksts bija veltīts tam, ka mūsdienu oficiālā medicīna jau sen slimo, pietam smagi slimo. Neviens (!) no mediķiem, kas komentēja manu rakstu, neprotestēja pret šo apgalvojumu. Tika apspriesti tikai jautājumi par to, kā medicīnu dziedināt.

Grūti pateikt, kā un kāpēc mūsdienu medicīna ir kļuvusi pati par savu pretmetu. Pieņemu, ka tāpat kā ar ceļinieku mežā, tas ir noticis solīti pēc solīša. Solīti pēc solīša kopā ar visas cilvēka dzīves mehanizāciju notika arī sociālo institūtu mehanizācija. Sākotnējais medicīnas gars izrādījās pazaudēts. Ir palikusi tikai tukša forma. Medicīna, kura nelieto tādus jēdzienus kā gars un dvēsele – neizbēgami nonāk pretrunā ar garu un dvēseli. „Cilvēka dvēsele ir tā ķermeņa vadības pirmsākums,” – tā teicis Halēns. Ja medicīna nepieņem šo apgalvojumu, tā neizbēgami mēģinās nomainīt cilvēka dvēseli, pati kļūstot par tā vadošo pirmsākumu. Gribat iet šo ceļu?

Izprotot fiziskā un psihiskā mijiedarbības principus, nav grūti palīdzēt dziedināšanas procesam. Ir kāds piemērs, ko man patīk visiem stāstīt. Kad manam dēlam bija desmit gadu, viņš pienāca pie manis un jautāja:

„Tēti – kāpēc man sāp kakls?”

„Saspied roku dūrē”, - teicu es- „un paturi to tā visu dienu. Kas notiks?”

„Es to nevarēšu izturēt ne piecas minūtes – dūre sāks sāpēt.”

„Bet, kad tev sasprindzinās kakls?”

„Tad, kad es apvainojos”, - atbildēja dēls.

„Vai tev ir vēl jautājumi?”

„Es visu sapratu, tēti.”

Pēc šīs sarunas mans dēls sāka apzināti izturēties pret savu kaklu un pie nepieciešamības noskaidrot attiecības ar apkārtējiem. Vairāk ne man, ne viņam nevajadzēja atgriezties pie šīs sarunas.

Lai šādi rīkotos, nav nepieciešams teikt bērnam :”Attaisi muti”, - un aplūkot viņa mandeles. Pilnīgi pietiek redzēt cilvēku un viņa dzīvi kopumā. Pietiek ieraudzīt. Tikai mehāniķim, ja noslāpis motors, vajag līst zem motora pārsega. Vienkārši – nav, kam uzdot jautājumus. Mašīnai nav apziņas. Bet cilvēkam taču tā ir!

Kādam gan jābūt aklam neprātim, lai tā vietā, lai palīdzētu bērnam noskaidrot attiecības, izrautu tam mandeles?! Kāpēc! Protams, ja noņem ķermeni – nebūs, kam sāpēt. Bet tā jau arī ir nāve. Pilnībā piekrītu Pirogovam: „Ķirurģija – medicīnas apkaunojums, tai būtu jābūt tikai ekstremālam solim, medicīnai jābūt terapeitiskai.” Tāda ķirurģija kā šajā gadījumā, ir neiedomājams apkaunojums, tāpēc, ka izrautas mandeles, bērnam nekā nevarēs palīdzēt. Viņa aizvainojums netiks dziedināts un vienīgais, ko viņam iemācīs šis notikums – labāk klusē par savām problēmām, savādāk būs vēl ļaunāk.

Lūk, klasisks kāda mana pacienta „sasniegumu” saraksts. Pēc tam, kad viņam bija izrautas mandeles, sākas miokardīts, miokardīta ārstēšanas laikā sākās alerģija pret ārstniecības preparātiem, kura lēni un noteikti pārauga bronhiālajā astmā. Tautā saka: „aizvainojums smacē”. No ārstu-mehāniķu viedokļa – tās visas ir dažādas slimības, kuras būtu jāārstē dažādiem speciālistiem. Kā var būt tik akls un neredzēt, ka visas četras diagnozes patiesībā ir viens un tas pats stāsts?

Ne tikai seno laiku, bet arī mūsdienu Krievijas mediķi - M.Korkina un V.Marilovs no Sankt Pēterburgas nesen izdotā augstākās mācību iestādes mācību grāmatā raksta, ka tas, ka netiek izprasta saslimšanu psihosomatiskā daba, „rada morālo kaitējumu visai veselības aizsardzības sistēmai, diskreditējot medicīnisko teoriju un praksi paša slimnieka, viņa ģimenes, draugu, un kolēģu acīs.” Kāpēc viņi to redz, bet citi nē? Es uzskatu, ka redz visi, tikai vieni ir godīgi, citiem tā vienkārši ir izdevīgāk. Ne velti pastāv tautas paruna: „Ir trīs veidu ārsti: Dieva dots ārsts; ārsts – „Nu tad Ar to Dieviņu”, un ārsts „Nedod Dievs””. Par to, ko domā tā bērna, kuru ārstē šādā veidā, vecāki, labāk paklusēšu. Ne par to ir šis raksts.

Uzdrīkstēšos apgalvot, ka arī visas citas medicīniskās diagnozes tiek konstruētas līdzīgā veidā. Kā teica mans tēvs: „Muļķa palīdzība ir ļaunāka par ienaidnieku”. Šī raksta noslēgumā gribētos padalīties ar savu aforismu, kuru pielietoju, lai raksturotu īstenās medicīnas principus:

„Nevajag cīnīties ar slimībām. To nav. Tas ir mīts, ko radījusi oficiālās medicīnas sistēma, lai attaisnotu savu eksistenci. Jebkuram ārstam ir darīšana nevis ar slimībām, bet gan ar cilvēku, kas nesaprot, kā ar sevi lai apietas”.

Pura Vida.  No visas sirds - Vjačeslavs Gusevs

https://www.snob.ru
https://garavasara.com/articles/divas-medicinas?locale=ru