Latviju var izglābt ēdot!

Taču – ar vienu noteikumu: ja pārtika būs veselīga. Un nevis veselīga, ticot reklāmām, bet gan pa īstam veselīga – bez ķīmiski sintezētām krāsvielām, evielām un citām draņķībām. Kā to panākt?

Ļoooti laba intervija ar bioloģijas doktoru, ārstu, farmaceitu G.Beleviču.

– Kas jums šķiet vissatraucošākais šodienas cilvēku ēšanas paradumos?

– Mani satrauc aizvien nežēlīgākas un dramatiskākas bērnu agresijas izpausmes. Nu jau arī Latvijā bērni cits citu sakropļo vai pat nogalina. Bērni nevis vienkārši sakaujas, bet sit viens otru arī pēc tam, kad sākušas tecēt asinis. Manuprāt, bērnu jaunās slimības – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma – pamatā ir industriāli ražots ēdiens, kura sastāvā ir konkrētas evielas, it īpaši ķīmiski sintezētās krāsvielas un garšas pastiprinātāji. Šīs vielas lielā daudzumā ir krāsainajās limonādēs un dažādos saldumos, un tieši tās ir par iemeslu bērnu uzvedības traucējumiem. Diemžēl mēs, cilvēki, nevis novēršam cēloņus, izslēdzot šādu bīstamu pārtiku no bērnu ēdienkartes, bet ejam citu, farmakoloģisko – ceļu: aptiekās ir jau izsniegšanai sagatavoti Latvijā reģistrēti narkotiski medikamenti, ar kuru palīdzību būs pavisam viegli savaldīt hiperaktīvus un agresīvus bērnus. Pagājušā gada nogalē Ministru kabinetā tika sagatavots dokuments par šādu bērnu pārvešanu uz mājas apmācību, ja pēc pirmā brīdinājuma vecākiem šādu bērnu uzvedība nemainīsies. Uz pirmo brīdinājumu bērnu uzvedība mainīsies, ja bērnu atvedīs pie ārsta un viņš izrakstīs attiecīgo narkotisko medikamentu. Šo problēmu es kā ārsts un farmaceits saredzu ļoti skaidri: šādu bērnu arī pie mums jau ir ļoti daudz, un šiem narkotiskajiem līdzekļiem Latvijā būs plašs tirgus.

– Saprotu, kas šis, jūsuprāt, ir nepareizais ceļš. Bet kāds būtu pareizais?

– Sākt bērniem dot cilvēka sugai piemērotu pārtiku. Starptautiski pētījumi, kas veikti Latvijā, liecina: mūsu valsts diemžēl īpaši izceļas ar bērnu agresivitāti un hiperaktivitāti. Uzskatu, ka šādu bērnu uzvedības un emocionālo traucējumu pamatā ir pārtika. Diemžēl pārtikas industrija ražo pārtiku, kas vajadzīga lielveikaliem, nevis mums, cilvēkiem. Lielveikaliem vajag pārtiku, kas gadiem nemaina garšu, smaržu, izskatu! Lielveikaliem vajag produktus ar gariem derīguma termiņiem. To panāk ar ķīmiju. Pārtikas ražošanas koncerni atrodas savstarpējas konkurences cīņā, lielie nokauj mazos, pārņemot to tirgus daļas, konkurējot ar cenu. Mēs esam liecinieki tam, ka vieni un tie paši pārtikas produkti, kurus pirms tam redzējām, piemēram, tikai Amerikā, tagad ir atrodami arī valstīs, kur dodamies atvaļinājumā, un nu jau arī Latvijas lielveikalos.

– Piemēram?

– Dažādas brokastu pārslas, softdrinki, kurus pareizāk būtu saukt par tukldariem – visādas koliņas, spraitiņi un citas saldās un krāsainās limonādes, dažādi saldumi. Šie produkti atrodami visā pasaulē, tāpat kā visā pasaulē ir ātrās ēdināšanas restorāni, kuros var nopirkt fritētus kartupeļus. Un galvenais – bērniem tas viss ļoti garšo. Pārtikas rūpniecības uzņēmumi savstarpēji konkurē tikai ar cenu. Cilvēks iet uz lielveikalu un var sapirkties pilnus ratiņus dažādu mēslu, citu par citu lētākus. Pārtikas produkta cenā ir iekļauts pievienotās vērtības nodoklis, lielveikala uzcenojums, ražotāja peļņa, reklāmas izdevumi, ar patentēšanu saistīti izdevumi, maksa par skaisto iepakojumu, un industrijai arvien mazāk paliek naudas dabīgo pārtikas izejvielu iepirkumam. Piemēram, vienā porcijā vistas buljona, kas pagatavots no buljona kubika, vistas svaigsvars ir mazāks nekā divi grami. Katra mājsaimniece saprot, ka no diviem gramiem vistas buljonu uzvārīt nav iespējams, bet ķīmiskais buljons smaržo un garšo labāk par īstu. Visas šīs sajūtas rada dažādi ķīmiski savienojumi, tā sauktās dizainvielas, ar kurām var imitēt jebkuru garšu un smaržu. Klāt vēl pievienoti garšas pastiprinātāji, piemēram, nātrija glutamāts (E621), ko var uzskatīt par legālo narkotiku.

– Šo narkotiku, cik zināms, izgudroja japāņi.

– Jā. Šobrīd tā milzīgos daudzumos (gadā pasaulē tiek apēsts vairāk nekā 200 000 tonnu) tiek pievienota rūpnieciski ražotiem pārtikas produktiem, un ir pamats turēt to aizdomās par Alcheimera slimības, parkinsonisma un izkaisītās sklerozes izraisīšanu. Ir jau pierādīts, ka šī eviela iznīcina nervu šūnas – neironus. Ja kādam no lasītājiem jau ir gadījusies situācija, kad pēkšņi nevar atcerēties kādu vārdu vai skaitli, kaut gan skaidri zināms, ka prātā tas ir un pēc brīža atausīs, tad ziniet: tā ir vecuma demences pazīme, kura varētu parādīties tikai lielā vecumā, bet arī ne vienmēr. To dara glutamāts, un šis demences simptoms, piedodiet, ir novērojams nu jau pirmklasnieku vidū... Bērnam, kuram galvas smadzeņu pelēkā viela vēl tikai veidojas, šī viela nogalina neironus.

– Bet visi apgalvo, ka normāla, dabiska pārtika ir dārgāka.

– Tās ir pārtikas industrijas mūsu apziņā iepotētas maldīgas atrunas. Es jau nesaku, ka nevajag iet iepirkties uz lielveikalu. Bet tur ir jāpērk dārzeņi, saknes, augļi, zivs, gaļa un vista. Un pašam jāgatavo ēst! Tas būs vēl lētāk. Jāizvairās no industriāli sagatavotiem ēdieniem, pusfabrikātiem. Piemēram, nu jau arī latviešiem arvien vairāk tīk pirkt saldētās picas. Bet tas, kas tur staipās pa virsu, izskatās, smaržo un garšo pēc siera, nav sieram pat blakus stāvējis. Tā ir tikai ķīmija. Un arī šķiņķis tur nav šķiņķis. Protams, ir lietas, no kurām paliek arvien grūtāk izvairīties. Piemēram, lielie maizes ražotāji liek miltiem klāt pulveri, kurā ir 200 ķīmisku ingredientu, no kuriem viens ingredients gādā, lai mīkla nepieliptu pie mīklas maisāmās nerūsējošā tērauda mašīnas detaļām, otrs – lai pārējie ingredienti savstarpēji neveidotu kunkuļus, un tā tālāk... Tikai 2005. gadā ES pieņēma regulu, kas aizliedza šim pulverim pievienot cisteīnu – neaizvietojamo aminoskābi, kas iegūta no ķīniešu matiem. Ķīniešu daudz, viņi regulāri griež matus. Bija liels daudzums izejvielas pārtikas rūpniecībai. Varu nomierināt, tagad cisteīns maizei arī tiek pievienots, bet tikai ķīmiski sintezētais.

– Kā tad cilvēki ēda agrāk, teiksim, akmens laikmetā?

– Viņi ēda to, ko savāca, ko nomedīja vai noķēra ūdeņos. Cilvēka organisms evolūcijas gaitā ir radīts tā, lai galvenokārt uzņemtu olbaltumvielas un taukvielas. Ar cukuriem mūsu agrīnie senči saskārās reti, tikai tad, ja atrada medu vai saldus augļus. Tāpēc mēs esam uzbūvēti tā, lai varētu iztikt bez cukura. Diemžēl pārtikas ražotāji mantrausības dēļ apmeloja taukus, lai varētu tos aizstāt ar cukuru, ko var lēti saražot. Īpaši lēts ir glukozesfruktozes sīrups, ko ražo no ģenētiski modificētas kukurūzas. Šo sīrupu arī atklāja japāņi, un šis sīrups jau vairākus desmitus gadu ir dažādu kolu sastāvā. Pārtikas rūpniecība ļoti ātri iemācījās izmantot ģenētiski modificētās kukurūzas dāvanas, miltus, cieti, šo glukozesfruktozes sīrupu. Prezidenta Niksona laikā ar kukurūzas audzēšanu tika novērsts pārtikas trūkums ASV. Audzējot kukurūzu, pāris gadu laikā ASV tika saražots divreiz vairāk kaloriju, nekā amerikāņiem nepieciešams. Bet problēma ir tā, ka mums nevajag tikai kalorijas. Mums vajag kvalitatīvu uzturu! Kapitālismā ir brīvais tirgus. Brīvā tirgus tendences ir tādas, ka pārtikas ražotāji, konkurējot cits ar citu, pārtikas produktos iestrādā arvien lētākas izejvielas, savukārt dabiskās vielas arvien vairāk tiek aizvietotas ar ķīmiski sintezētām, tikai jāiestāsta sabiedrībai, ka lētāks ir labāks.

– Bet vai tad nav pienācis laiks pētīt, ko mums nodara šīs ķīmiski sintezētās vielas?

– Diemžēl šādu pētījumu ir samērā maz, jo nav kas tos pasūta. Ķīmisku savienojumu, līdz tas kļūst par medikamentu cilvēku ārstēšanai, pārbauda vismaz 20 gadus, ieguldot no 500 miljoniem dolāru līdz vienam miljardam dolāru, savukārt vairāk nekā 30 000 aktīvu savienojumu, kas ir sintezēti, lai tos pievienotu pārtikai, neviens un nekad nav pārbaudījis nevienā klīniskajā pētījumā. Pārtikas industrija ir pamanījusies iekārtoties tā, ka šie savienojumi nav pārbaudīti pat uz dzīvniekiem. Tā rezultātā mēs redzam, ka mums nāk virsū modernās civilizācijas slimības: liekais svars un ar to saistītās sirds asinsvadu kaites, cukura diabēts, alerģijas, astma. Tas viss cilvēkiem jāpacieš tikai tāpēc, ka pārtikas industrijas monstri grib nopelnīt vēl vairāk naudas. Cilvēki to it kā pamazām sāk saprast, tāpēc tagad moderni ēst dažādus bioproduktus. Bet šos bioproduktus atkal ražo industrija. Nu, piemēram, biojogurtu ar zemenēm. Bet tam jogurtam zemenes klāt nav stāvējušas. Neviena ES regula nenosaka to, ka tām jābūt īstām zemenēm. Šī zemeņu garša tiek iegūta no Austrālijas koka skaidām. Viss, kas iegūts no augiem, baktērijām, sēnītēm un aļģēm, ir bioloģiskas izcelsmes, tātad bioprodukti. Es jau minēju, ka tika apmeloti tauki. Arī tas ir cilvēku uzvedības maiņas pamatā. Ja kādam ir depresija, nevajag tūlīt sniegties pēc antidepresanta tabletes, bet gan apēst speķa maizi, un depresija visticamāk pāries. Aiz tauku apmelošanas stāv arī margarīna industrija. Dzīvnieku izcelsmes tauki ir dārgi, augu eļļas lētas. Tad nāca vēl arī tas, ka, lai iegūtu lētas kalorijas, taukus arvien vairāk sāka aizstāt ar cukuru. Bet mūsu organisma īpatnība ir tāda, ka cukurs tam nav vajadzīgs, jo organisms pats ražo tam nepieciešamo cukuru. Cukurs ātri pāriet asinīs un ar insulīnu ātri no asinīm tiek aizvākts, radot izsalkuma sajūtu. Atkal gribas ēst. Apēdot fritētu kartupeļu porciju un izdzerot vienu kolas bundžu, bērnam papildus vajadzētu kustēties divarpus stundas, lai nodedzinātu šādi uzņemtās kalorijas. Cukura lietošana bērnībā izraisa narkotisku atkarību, bērnam arvien vairāk gribas cukuru, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kādas bērnības garšas mēs viņā veidojam.

– Uz pārtikas produktu iepakojumiem nereti redzam norādes, ka tie ir veselīgi. Tā ir?

– Arī šeit ir ļoti daudz melu. Viss sākās ar vitamīniem pagājušā gadsimta 30. gados. Kāds Šveices farmācijas koncerns, kuram piedāvāja nopirkt C vitamīna ķīmiskās sintēzes patentu, izdomāja, ka būtu ļoti vērtīgi, ja izdotos sabiedrībai iestāstīt, ka tā visa ir slima ar kādu agrāk nezināmu slimību, proti, ar C vitamīna nepietiekamību. Tad viegli varētu iegalvot, ka C vitamīns jālieto katram un katru dienu. Tas izdevās, un tas bija tikai sākums. Tad sekoja citu ķīmiski sintezēto vitamīnu pievienošana pārtikai. Šodien uz katras brokastu pārslu pakas rakstīts, ka pārslās ir visi vitamīni. Uz jogurta pakas – arī. Vēl nereti jāuzdzer arī vitaminizēta sula. Un rezultātā bērns ieteicamo diennakts vitamīnu devu pārsniedz desmitkārt. Tā rezultātā daudziem bērniem rodas veselības problēmas. Šie rafinētie aicinājumi ēst «veselīgus produktus» apelē pie cilvēku pašsaglabāšanās instinkta. Īpaši izdevīga mērķa grupa ir mātes. Tiek iestāstīts: tu un tavs bērns būs vesels, tev un tavam bērnam būs spēcīga imūnsistēma utt. Un tiek pirkts un ēsts!

– Gribu iebilst: mēs taču zinām, ka veselīgi produkti tomēr eksistē.

– Protams. Tie ir dabīgie produkti. Tieši ar tiem industriāli ražotie konkurē visupirms. Tiek izdomātas prasības, kas liek dabīgajiem šķēršļus. Piemēram, neviens mūsu bitenieks vairs nedrīkst uz savas medus burciņas uzlīmes rakstīt, ka tas ir veselīgs produkts – kamēr nav veikti pētījumi, kas pamatos konkrētā medus sastāvu un veselīguma norādes. Tas maksā ļoti dārgi, tāpēc medum būs jāiztiek bez veselīguma norādēm. Tāda ir ES regula. Un tā ir taisīta pēc pārtikas rūpniecības milžu pasūtījuma – lai nebūtu nekādas konkurences. Mēs esam viena no zaļākajām valstīm pasaulē, bet dodam bērniem ēst, piedodiet, dažādus mēslus. Arī šādu regulu dēļ. Paskatīsimies blakus, uz Somiju. Tur kopš 1948. gada ar likumu ir noteikts, ka ikvienam somu bērnam skolā katru dienu ir jāsaņem svaigas pusdienas: Somija ir pirmā valsts pasaulē, kurā ir ieviestas brīvpusdienas. No izglītības izdevumiem Somijā 66% saņem skolotāji, savukārt skolas ēdienam pienākas astoņi procenti. Somi apzinās, ka ir ārkārtīgi svarīgi skolā bērnam iedot normālu ēdienu. Un ēdināšanu skolā viņi uzskata par ļoti nozīmīgu izglītības instrumentu. Ar skolas pusdienu palīdzību bērns tiek mācīts visai turpmākajai dzīvei: kāda ir veselīga pārtika un kas ir galda kultūra. Somu skolēniem ikdienā pusdienās desertā ir tikai augļi un ogas! Deserts kā saldais ēdiens tikai īpašos izņēmuma gadījumos. Somi ar lepnumu runā par to, ka viņiem ir skolēnu ēdināšanas kultūra. Mums arī to vajag! Pārtikas industrija vairākkārt mēģinājusi Somijā atcelt šo ēdināšanas likumu, taču somu izglītības sistēma ir pratusi to nosargāt. Mums jāmāca bērniem apzināti veidot savu ēdienkarti – par spīti tai reklāmas gūzmai, kas bērnus pavedina lietot dažādus saldumus. Atceros, vēl nesen uz kādām krāsainām konfektēm lielveikalā bija uzlīmē norādīts: «Maina bērnu uzvedību!» Savukārt uz ļoti daudziem ir norādes par vitamīnu ieteicamo diennakts devu. Ar šiem paziņojumiem ražotājs noņem no sevis atbildību, uzliekot to uz patērētāju, saldumu gadījumā – uz bērnu. Vēl rafinētāk – ražotājs konfekšu pakā ieliek mudinājumus kaut ko krāt, piemēram, futbolistu foto vai bruņrupučus nindzjas, un bērns taisa kolekciju, ēzdams neveselīgus saldumus. Tādā veidā pasaules pārtikas industrija cīnās par katra bērna bērnības garšu, padarot viņu atkarīgu no tās. Diemžēl arī Latvijā jau ir paaudze, kas nezina, kā garšo vecāsmātes pankūkas vai debesmanna. Arvien vairāk pie mums uz bērnudārziem tiek atvesti bērni, kuri nekad mājās nav ēduši zupu. Bet šie bērni taču ir mūsu nākotne! Mēs pat nenojaušam, kādus apmērus tas viss ir sasniedzis. Vācijā, piemēram, katru gadu tiek pētīts, cik daudz bērnu ierodas skolā, nepaēduši brokastis. Vai pie mums ir šādi pētījumi? Domāju, ka nav. Vācijā 2000. gadā šādu bērnu, sākot no 1. klases līdz vidusskolas pēdējās klases skolēniem, bija 25%, bet 2010. gadā – jau 33% no kopējā bērnu skaita. Nepaēduši bērni – tā nav ar nabadzību saistīta problēma: vecākiem šķiet, ka par kabatas naudu viņš paēdīs, bet bērns nopērk saldumus, čipsus un koliņu.

– Vai Latvijā ir atrodamas kādas vietas, piemēram, bērnudārzi, kur bērnus tomēr ēdina veselīgi?

– Es vienu tādu zinu. Rīgā, Āgenskalnā, ir bērnudārzs Priedīte, tā vadītāja ir cienījamā Sandra Dišlere. Viņa iepērk tikai bioloģiskos produktus – par tiem pašiem vienu latu un 40 santīmiem. Bērnudārzā Priedīte pārtikas iepirkums ir sadalīts 8–10 lotēs, un tur pārtiku piegādā bioloģiskie zemnieki! Lūk, tas ir stāsts, kas mums vajadzīgs. Tas glābtu laukus! Jo zemnieks ar savu produkciju visbiežāk līdz lielveikalam vispār netiek, jo viņa saražotie apjomi ir par mazu un, ja pietiekami, tad tur viņu spiež pārdot savu produkciju zem pašizmaksas. Bet ja mēs ļautu zemniekam produktus vest pa tiešo uz tuvāko bērnudārzu un skolu, tad mūsu bērniem būtu normāla pārtika. Tas ir ļoti svarīgi, jo celtniecības materiālu sava organisma attīstībai bērns uzņem tikai ar pārtiku. Mēs dzīvojam zaļākajā valstī pasaulē. Mūsu zemnieki spēj un grib uzaudzēt labu pārtiku, ar kuru var paēdināt visas mūsu skolas, slimnīcas, pansionātus un cietumus. Iespējams, ka pirmajos gados simtprocentīgi visām klasēm nepietiks šīs bioloģiskās produkcijas, taču domāju, ka trīs līdz piecu gadu laikā mēs spēsim apgādāt visus skolēnus ar brīvpusdienām no bioproduktiem. Latvijā skolēniem pusdienas izmaksā vienu latu. Tas tika noteikts pirms 10 gadiem un no zila gaisa – pirmklasniekam un divpadsmitklasniekam par latu. Bet šajā latā ir PVN, komersanta peļņa, pavāra alga, elektrība, transports utt. Tad iedomājieties, cik santīmu paliek produktu iepirkumam? Nevienā likumā nav noteikts, ka, teiksim, 50 santīmu jāatvēl tieši produktu iepirkumam! Šogad arī Rīgas skolās tiks centralizēti izsludināts konkurss, kurā droši vien vinnēs lietuviešu kompānija. Ja mums līdz šim šķita, ka Rīgā bērni skolā par latu tiek ēdināti ar mēsliem, tad drīz tā liksies zapte, jo rudenī viņus ēdinās jau tikai par 77 santīmiem...

– Tas, ko jūs uzskatāt par labiem produktiem, nav tik vienkārši iegūstami. Vistas savos broileru kombinātos dzīvo saspiestībā un stresā, cūkas arī tiek vestas uz kautuvēm stresā... Kur tad tā labā gaļa radīsies?

– Redzat, tas jau ir nākamais līmenis. Tas ir eko līmenis – normālos apstākļos, bez antibiotikām audzis putns vai dzīvnieks. Un tomēr, mājas apstākļos uzvārīta vistas zupa, kaut arī vista nāktu no kādas industriālas audzētavas, būs nesalīdzināmi vērtīgāka par ķīmiskajiem buljona kubiciņiem, kas izšķīdināti ūdenī. Mēs vismaz glutamātu nepiebērsim klāt. Cūkas vai vistas gaļa garšo pēc tā, ko šie dzīvnieki un putni savulaik ēduši. Arī dzīvniekus ar ķīmiju apmāna, lai viņi apēstu to, ko citādi neēstu. Starp citu, no visām garšām cūkas tāpat kā cilvēki dod priekšroku garšai zemenes ar putukrējumu. Industriāli audzētas cūkas saņem šādi uzlaboto barību. Otra lieta ir stress – situācija, kurā dzīvo un tiek kauti lopi. Oficiāli dati liecina, ka Vācijā, vedot pa autobāni cūkas uz kautuvi, ik gadu mirst ap 450 000 dzīvnieku. Varētu domāt, ka izdzīvojušās cūkas nonāk galā laimīgas un mundras. Nekā tamlīdzīga. Pēc tam dzīvas palikušās tiek sadzītas labirintā, kas iekrīt gāzes kamerā, un viņu pēdējās minūtes nav skaistas. Tad iedomājieties, cik stresainu gaļu mēs ēdam.

– Tagad jau mazās kautuves Latvijā ir atļautas. Brīnumainā kārtā...

– Mazās kautuves – jā, un tas ir labi! Atkal būs jēga laukos turēt lopus! Bet vēl par bērniem. Vecākus, kuri nezina, ko ēduši viņu bērni, nevar īsti vainot: vecāki nereti strādā trijās darbavietās, lai spētu atdot kredītus zviedru bankām, bet bērni ēd to, ko viņi var atrast. Tāpēc vienīgā vieta, kur daudzi bērni vismaz vienu reizi dienā varētu dabūt normālu pārtiku, ir skola. Tikko pagājuši Dziesmu svētki ar savu lielisko sajūtu: mums vēl ir tauta! Valsts suverenitāti lielā mērā esam atdevuši Briselei, bet tauta mums vēl ir! Bet ja ēdināsim savus bērnus ar mēsliem, drīz nebūs arī tautas. Mēs šobrīd redzam nepareiza uztura lietošanas sekas: cilvēkiem arvien grūtāk tikt pie bērniem, savukārt bērniem ir izmainīta emocionālā uzvedība, cilvēki arvien vairāk slimo ar dažādām īpatnējām slimībām, un tas viss ir no industriālās pārtikas. Kā ar to cīnīties? Savulaik jau es tiku ierosinājis ieviest PSN pārtikai.

– Kas tas tāds?

– PSN ir pievienoto sūdu nodoklis: pēc būtības tas ir akcīzes nodoklis, jo vairāk produktā ķīmijas, jo produktam jābūt dārgākam. Savukārt PVN pārtikai vajadzētu samazināt līdz 1%, maksimums līdz 3%! Tas veselīgu pārtiku padarītu lētāku un dotu iespēju veselīgiem produktiem konkurēt ar ķimizētajiem.

– Nule ir uzsāktas sarunas starp ES un ASV par brīvās tirdzniecības līgumu. Ko labu tas mums nesīs?

– Es baidos, ka pārtikas ziņā tas mums nenesīs neko labu. Dabīgie produkti tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei no industriāli ražoto produktu puses. Bez ģenētiski modificētiem augiem (to sastāvdaļas jau ir 80% industriāli ražoto pārtikas produktu) visticamāk jau šogad mūsu galdu rotās turbolasis – pirmais ģenētiski modificētais dzīvnieks, ko ASV pārtikas un zāļu uzraudzības iestāde jau šovasar atļaus lietot pārtikā. Bet Latvijai vēl ir laimējies, un pie mums nav tik traki. Mūs glābj intereses trūkums no lielo ražotāju puses par mūsu mazo tirgu. Tāpēc mums ir cerība. Un mums vēl ir tauta. Ēdīsim paši savu, Latvijā augušo un ražoto pārtiku! Glābsim Latviju ēdot!

https://nra.lv/latvija/98788-belevics-cilveks-ir-tas-ko-vins-ed.htm