Mana mīlošā, gudrā, pacietīgā, uzticīgā un vienmēr saprotošā Dvēsele, tiešām nezinu kāpēc man nekad nebija ienācis prātā ar Tevi tā vienkārši parunāt ... jo tieši Tu taču esi līdzās man ik dienu, ik stundu, ik mirkli, no dzimšanas brīža, vai varbūt pat vēl daudz, daudz pirms tam ... Taču neviens cits, kā Tu zini visus manus slēptākos sapņus, ilgas un cerības, tu zini pat to, ko pat es par sevi nemaz nezinu. Mēs ejam šo ceļu kopā laiku, ko pasaules radīšanas mērogā pat nemaz nevar nosaukt par mirkli..., bet mums laiks ir pats dārgākais, kas vien ir dots ... Dīvaini, ka tas, kas mums te uz zemes ir lielākā vērtība, nekur citur neeksistē pat kā dimensija! Laiks vispār ir viens viltīgs lielums – tas nav redzams, tas it kā nekur nav un tomēr mēs to jūtam un redzam sev apkārt tā atstātās pēdas ... tas nekad neiet atpakaļ, tas tikai aiziet, tas vienmēr paliek mazāk, tā nekad nepietiek, tas ir tas nogrieznis no dzimšanas brīža līdz nāvei, tas ir nepielūdzams, tas neļauj labot kļūdas, tas tikai skrien un skrien un skrien ar vien ātrāk un atrāk un mēs ar Tevi kā neprātīgas joņojam šīs zemes laika matricā, cenšoties salāpīt pasauli, kas plīst kopā ... bet varbūt nemaz neplīst, bet dzimst no jauna, atbrīvojoties no visa, kas tai lieks un kaitē ... to es nezinu Dvēsele, varbūt Tu vari man to pateikt? Tu lūdzu pasaki gan, pie tam tādā veidā, lai es to pavisam labi saprotu, jo mēs cilvēki te šobrīd neesam pašā labākajā formā un iespējams, Tavus smalkos mājienus esmu palaidusi garām.

Ai Dvēsele, es pat nezinu ko es bez Tevis darītu, paldies, ka Tu vienmēr līdzjūtīgi raudi ar mani, kad man sirds lūzt un gavilē ar mani, kad laime manī plūst pāri malām, Tu skumsti par mani, kad es Tevi pieviļu un uzmirdzi katru reizi kad pieskaros patiesības dziļumiem, Tu nes mani pāri šaubu un mazdrošības bezdibeņiem un stiprini ar jaunu cerību un dod sapni un ticību pat brīžos, kad liekas, ka sliktāk vairs nevar būt, Tu izvelc mani no sāpju un bezcerības purva ikreiz kad tajā nomaldos, Tu palīdzi man nenoslīkt nepārvaramu skumju un vientulības okeānā ... paldies, ka Tu vienmēr esi ar mani, ka māci mani mīlēt cilvēkus un pasauli ap sevi, paldies, ka Tu mani nekad nepamet, nenodod, vienmēr pacietīgi vēro manas kļūdas un ļauj tās izdarīt, lai pēc tam palīdzētu to visu labot ...

Zini Dvēsele, runā, ka nevajag tik ļoti uztraukties par pasauli, ka jāglābj sava dvēsele ... vai tiešam tā ir, vai Tevi ir jaglābj? Ja tā ir, Tu tikai pasaki un pasaki kā, un es Tevi noteikti izglābšu! Mana mīlošā, gudrā, pacietīgā, uzticīgā un vienmēr saprotošā Dvēsele, tagad zinu, ka Tu vienmēr esi tepat, paldies, ka tu esi, paldies, ka esi izvēlējusies tieši mani, un, ka šo ceļu varam iet kopā šajā dzīvē un tik mūžus, cik vien mums to vajadzēs ...

Paldies dziedniecības akadēmijai "AKVILONA", kas veicināja manu tikšanos ar manu Dvēseli ...