Sistēmiskā-vektoru psiholoģija (4) - uretrālais vektors, jeb cilts VADONIS
Raksturīgākie izteicieni:
Ja iemīlēt – tad karalieni, ja zaudēt – tad miljonu.
Mēs izvēlēsimies citus ceļus.
Ja ne es – tad kurš?
Kurš neriskē, tas nedzer šampanieti.
Ko gribēšu, to darīšu, bet, ko gribēšu nedarīt – nedarīšu NEKAD!!!
Vispārīgais raksturojums:
Skaits populācijā 5%, izdzīvo 1%
Arhitips: Dzīvības substances turpinātājs
Loma sugā: miera laikā – vadonis, tiešs uzbrukums ar sakāvi un atbildība par dzīvās substances dzīvības saglabāšanu.
kara apstākļos – vadonis, cilts dzīves telpas paplašinātājs.
(katram vektoram ir sava, tikai viņam raksturīga loma sugā, ko tikai viņš ar savām psihiskajām īpašībām ir spējīgs nodrošināt sugas izdzīvošanai un saglabāšanai.)*
Komforta krāsa – sarkana.
Komforta ģeometrija – trīsstūris.
Novietojums kvartelī – ārējā kvarteļa laika daļa, ekstraverts.
Intelekta tips – taktiskais tips, nestandarta. (neierobežots ar likumiem un noteikumiem).
Psihiskās īpatnības:
Uretrālie cilvēki ir - nākotnes cilvēki, ekstraverti. Visas cilvēces uzdevums laiku laikos vienmēr ir bijis izdzīvot, lai kas arī nenotiktu un turpināt sevi laikā. Šis cilvēks pēc savas dabas ir vadonis. Tieši viņš nodrošina visas cilts virzību nākotnē. Viņš ir atbildīgs par dzīves telpas paplašināšanu un jaunas dzīvības pavairošanu.
Pirmatnējā ciltī ekspansija, jeb vairošanās un paplašināšanās bija obligāts nosacījums cilts izdzīvošanai. Ja mēs visu laiku stāvētu uz vietas, mēs nomirtu badā. Pārtika alas apkārtnē izbeidzas un ir jāmeklē jaunas ganības – jāpaplašinās. Jāiet medībās un jāiekaro. Šodien pasaule ir izmainījusies, mēs vairs neesam badā, tomēr nepieciešamība pēc ekspansijas ir saglabājusies. Mūsdienās tā realizējas jaunu ideju virzīšanā. Cilvēki ar uretrālo vektoru virza tās masās, paplašinot iespēju horizontu visai cilvēcei.
Gan karā, gan medībās cilti veda uretrālais vadonis. Bezbailīgs, drosmīgs, varonīgs, varonis –tā par viņu izsakās citi. Viņš iedvesmoja visu karapulku ar savu piemēru. Karapulks ar uretrālo vadoni priekšgalā ir neuzvarams!
Šodien vadoņa funkcijas ir transformējušās. Uretrālajam barvedim vēl joprojām ir nepieciešams savs bars. Viņš var kļūt par valsts vadoni, pilsētas mēru, pagasta vecāko, vai liela uzņēmuma vadītāju. Negatīvā variantā – par kriminālas bandas vadoni. Ar savu nestandarta, inovatīvo pieeju jebkuru jautājumu risināšanā, viņš izved jaunā līmenī jebko, kam pieķeras.
Dzīves telpas paplašināšanās nav iespējama bez jaunas dzīvās substances radīšanas. Šodien no mamuta medībām neatgriezās trīs mednieki – tie gāja bojā cīņā. Jau rīt, kad būs jādodas atkal medībās, to pietrūks, lai nomedītu jaunu medījumu. Nepieciešami jauni mednieki. Tā sieviešu daļa, kurām ir vīri, dzemdēs jaunus, bet ir taču vēl arī citas sievietes – tās, kuras ir vienas, vai kuru vīri tika nogalināti medībās. Ko viņām darīt? Tas ir neizlietots resurss.
Uretrālie cilvēki ar savu dabisko poligāmo seksualitāti atrisina šo problēmu. Tāda parādība kā poligāmija galīgi nebūtu jāizskata kā seksuālo partneru maiņa, kā vēlme nomainīt veco ar kaut ko jaunu, kā tas ir pieņemts domāt šodienas sabiedrībā (ādas mentalitātē). Visi šodienas mīti par poligāmiju neatbilst patiesībai, ja vien runa neiet par uretrālo vīrieti. Poligāmija – tas pat nav sekss, bet trūkstošā ejakulāta nodrošināšana ar mērķi radīt bērnus. Ar savu dabisko žēlsirdību (nejaukt ar redzes vektora žēlumu un līdzcietību), uretrālais cilvēks apaugļo šīs sievietes. Žēlsirdība kāda tā ir, ir tikai uretrālajā vektorā un tās būtība ir pievilkšanās tur, kur izpaužas dabiskie trūkumi. Tas izpaužas kā savdabīga tieksme labot „dabas kļūdu”, glābjot vājās, slimās, vientuļās, neprecētās, nepārāk veselās kā miesā, tā dvēselē un garā, lai tās nepaliekot vientuļas, nodrošinātu cilvēci ar turpinājumu, tā realizējot dabisko dzīvās vielas ekspansiju, jeb jaunu cilvēku radīšanu dabā.
Tikai ar vienu sievieti, uretrālajam vadonim ir īpaša saikne – tā ir nedzemdējoša sieviete ar ādas/redzes vektoru (Komplimentārs vektoru sajaukums. Šodienas apstākļos, kad medicīna ir spērusi milzu soļus, arī šīs sievietes, ar grūtībām, bet jau ir spējīgas piedzemdēt, tomēr vēsturē tās parasti ir sievietes bez bērniem. Ja tām arī izdevās palikt stāvoklī, tad grūtniecība visbiežāk norisinājās ar sarežģījumiem un dzemdības parasti beidzās letāli.). Šī tipa sieviete kļūst par viņa mūzu, domubiedru un nereti dzīvesbiedri, kura dodas ar viņu gan karā, gan medībās. Šādas sievietes bieži sauc par liktenīgajām tieši uretrālā vadoņa kontekstā. Tā ir sieviete, kura iedvesmo uretrālo vadoni uz jauniem varoņdarbiem, jaunām radošām izpausmēm dzejā, mākslā, mūzikā un sabiedrībā kopumā. Šī sieviete kļūst par uretrālā vadoņa mūža mīlestību, kuras dēļ viņš var kļūt arī pat absolūti monogāms. Neuzticības gadījumā reaģē ar ātrām, spēcīgām dusmām, dusmu brīdī var arī nogalināt, kā partneri, tā arī viņas mīļāko. Bet situācijā, ja būs sava mīļotā jāaizstāv – sitīsies līdz nāvei. Varonīgi ziedos dzīvību duelī par mīļotās sirdi, vai godu, līdz pēdējam sirdspukstam. Divi uretrālie indivīdi kā kalnu ragulopi nedos ceļu viens otram, līdz viens no tiem būs beigts, vai pametīs baru. Šādas cīņas bieži izceļas īpašās sievietes dēļ. Tā notika vēsturē, šodien šādu dvēseles saucienu ierobežo likums (regulē ādas vektors) un kultūra (regulē redzes vektors), taču iedzimtā vēlme nekur nav zudusi. Ļoti labi tas izpaužas pusaudžu vecumā, skolās, kur dabiskā sociālā struktūra formējas pēc pirmatnējiem principiem, kur dabisko feromonu fons vēl nav noslāpēts ar ķīmisko dezodorantu un smaržvielu substancēm, kur sociālie pirmsākumi ranžējas pēc dabiskajiem rangiem, savas dabiskās hierarhijas kārtībā. Aizstāvēt klases meitenes, vai skolotāju – tas ir mūsu viss, tā ir uretrālā pusaudža augstākā pilotāža. Uretrālais pusaudzis, kā drosmīgs bruņinieks, sapņo izglābt jauno, skaisto literatūras skolotāju no ļaunajiem laupītājiem.
Uretrālais indivīds ir dominējošais tips. Ja salīdzina cilti ar bioloģisku šūnu, tad uretra ir kodols. Dzīvās enerģijas kamols, spēks, vēlēšanās dzīvot ir neticami pievilcīga visiem cilvēkiem (izņemot ar ādas vektoru). Degošas acis, dominējošs skatiens. Kad uretrālais pusaudzis izskrien pagalmā, visi pārējie bērni zibenīgi pievelkas viņam. Nepaiet ne sekunde, kad visi jau kopā ar viņu skrien pa jumtiem, pa galvu, pa kaklu, tik uz priekšu. Visi sētas bērni vienmēr tieksies pie viņa, tieksies līdzināties, uzskatīs viņu par savu piemēru it visā, ņems dalību visās viņa avantūrās, nereaģējot ne uz kādiem pieaugušo aizliegumiem. Viņš ved un aiz viņa iet. Tas ir neapzināts process.
Bērnībā par tādiem bērniem mēdz runāt arī kā par grūti audzināmiem. To uzvedība var būt bezkaunīga un neprognozējama. Viņi neatzīst nekādas autoritātes. Jau bērniem esot, viņi skaidri zina ko grib un neļauj sevi vadīt un manipulēt. No malas skatoties, tāda nepakļaušanās var likties kā bezatbildība. Bet patiesībā viņš jau no paša sākuma izjūt savu atbildību par cilts izdzīvošanu. Tikai realizē to ne ar piekrišanu būt vadāmam, bet patstāvīgi: viņš izgudro savu stratēģiju un atrod ceļus, kurus līdz šim neviens nav gājis, lai visa cilts varētu iziet jaunā nākotnes spirāles līmenī.
Uretrālais indivīds nav ne ar ko ierobežots – ne ar likumu, ne morāli. Kā var būt ierobežots tas, kas ir atbildīgs par izdzīvošanu? Jāizdzīvo ir par katru cenu! Pat viņa kustības trajektorija nav ierobežojama – visu laiku iziet aiz sarkanajiem karodziņiem. „Tavs – ir tavs un mans arī ir tavs.” Nekā sava. Viņam nav nepieciešama nekāda privātīpašnieciskuma forma, viņš tādu neizjūt. Neizjūtot sava ķermeņa saglabāšanas nepieciešamību kā mērķi, tas kļūst kā atgriezeniskā saite, lai nodrošinātu uretrālā cilvēka dabisko funkciju sociumā: „Mana dzīvība ir nekas, cilts dzīvība – ir viss!”. Gastello, Talalikins, Majakovskis un citi – ir cilvēki ar uretrālo vektoru.
Tieši uretrālie cilvēki kļūst par „ledlaužiem”, jeb pirmā ceļa gājējiem it visā. Kolumbs, Mikluho-Mahlaijs, Gagarins – neviens pasaulē nozīmīgs notikums nav izticis bez uretrālā vektora. Viņi ir gatavi riskēt vienmēr, neizjūt adrenalīnu. Tieši tur arī slēpjas viņu augstais mirstības procents.
Nekādas tiekšanās pēc labklājības, nekāda vēlme pēc iekrājumiem un īpašuma. Vienīgais moments – varas atribūti, viņam var nebūt ne graša pie dvēseles, bet ekskluzīvs apģērbs un dārgi aksesuāri būs. Viņi mīl visu labāko, pēc jaunākās modes, pēc augstākās klases. Uretrālie cilvēki ir ļoti dāsni. Kompānijās, kuras viņi vada, parasti ir pats augstākais algu fonds. Dāsns un ar plašu sirdi – tā par viņu saka.
Uretrālās vērtības ir īpaši tuvas krieviem. Visiem labi zināmā krievu viesmīlība, kad ar atvērtu dvēseli tiek uzņemti viesi un par pēdējo naudu tiek klāts bagātīgs galds. Krievu cilvēkam viena no negatīvākajām īpašībām skaitās skopums. Tas tiek plaši nosodīts, kaut gan tajā pat laikā, Rietumos tas pārvēršas „saprātīgā ekonomijā” un tiek atbalstīts. Krieviem pēc uretrālās modes patīk palielīties ar saviem sasniegumiem. Tuva ir arī uretrālā drosme, kas robežojas ar pārgalvību. Tieši pateicoties uretrālā vektora vērtībām, krievu cilvēks nesaprot likuma ierobežojumus un tiesā visus pēc taisnīguma principa. Rietumu, jeb ādas mentalitāte (https://kristineliepina.1s.lv/118-sistemisk...) ir sveša mūsu cilvēkam. Mūs vada uretrālās vērtības. Vairums postpadomju telpas cilvēku meklēs sevī uretrālo vektoru, kas pēc būtības var nebūt, jo mūsu ģeogrāfiskās telpas sociālā mentalitāte vislielākajā mērā atbilst tieši uretrālajām vērtībām. Tas arī izskaidro, kāpēc Rietumi nesaprot mūs un mēs viņus! Mums ir dažādas mentalitātes. Šeit varam rast arī totālās korupcijas izskaidrojumu, kad uretrālā mentalitāte ir spiesta izdzīvot ādas mentalitātes uzspiesto, tai svešādo likumu ietekmē. Mūsu izpratne nav likumīgi, vai nelikumīgi, mūsu izpratne ir – taisnīgi, vai netaisnīgi.
Uretrālajam cilvēkam ir pats spēcīgākais libido. Enerģijas zona ir uretras kanāls, kas iniciējas ar urīnu un ejakulātu. Tieši uretrālais cilvēks iekaro un iezīmē jaunas teritorijas un saņem vislielāko baudu no seksuālajām attiecībām, jo tieši tajā ir viņa dabiskā uzdevuma atgriezeniskā saite. Viņa augstais libido ir nodrošināts ar attiecīgu iespēju: uretrālā vīrieša feromoni ir paši pievilcīgi jebkurai sievietei. Viņš grib visas sievietes un visas sievietes grib viņu. Mazie uretrālie puikas var iezīmēt teritoriju gluži kā dzīvnieki, apčurājot – iezīmējot savu dzīves telpu.
Tieši šiem cilvēkiem piemīt īpašs taisnīgums. Ne pēc principa: „Visiem vienādās daļās” un ne pēc principa, „kam cik pienākas pēc likuma”. Īstens taisnīgums tiecas aizpildīt trūkumus. Piecu bērnu mātei pienākas pieci maizes riecieni, bet viena bērna mātei pienākas viens maizes rieciens. Tomēr rīt, gadījumā, ja sāksies karš, no visiem tiks atprasīts tikpat vienādi – pirmā sūtīs karā visus piecus, bet otrā savu vienīgo. Tas viss viens bez otra nav iespējams.
Brīvība – tā vienmēr ir atdeve un atbildība. Brīvība vienmēr var būt tikai uz āru, uz atdevi un nekad uz iekšu. Mēs neesam brīvi saņemt, kur, kad un cik vien vēlamies, jo mēs esam ierobežoti ķermenī, kurš nav bezizmēra un tāpēc šis saņemšanas apjoms ir organisks tām vajadzībām, kuras nepieciešamas mūsu ķermenim, bet mēs esam vienmēr brīvi dot tik cik, kad un kur vien vēlamies. Tieši cilvēkiem ar uretrālo vektoru piemīt dabas dota brīvības izjūta.
Raksturojošā iezīme: „Ko gribēšu, to darīšu, bet, ko gribēšu nedarīt – nedarīšu NEKAD!!!”. Bērns ar šo vektoru skolā lieliski apgūs priekšmetus, kuri viņam patiks, interesēs un ar kuriem viņam gribēsies nodarboties, bet pārējos priekšmetos viņš nedarīs pilnīgi neko. Darīt to, kas šim cilvēkam nepatīk, viņš ir spējīgs tikai kāda labā – tam ir augstāka prioritāte. Tieši šī iemesla dēļ, viņi ir spējīgi izsaukt uz sevi anālā skolotāja naidu, kā rezultātā neviena skola tā arī īsti netiek pabeigta. Ne tāpēc, ka nebūtu spējas, bet tāpēc, ka nav intereses un vēlēšanās darīt nelietderīgu darbu. Ja uretrālais cilvēks neredz jēgu tam, ko viņš dara, viņš to nedarīs nekad, vai darīs ar piespiešanos un dziļu nepatiku.
Uretrālie cilvēki nesacenšas, viņi tikai var nonākt pretstāvē ar otru tāda paša vektora cilvēku (divu vadoņu vienā barā nevar būt, tāpēc vienam ir jāaiziet!). Viņam nav tādas ambīcijas, viņš nepretendē ne uz ko. Viņam ir iekšēja sajūta, ka viņš jau ir pirmais, tātad arī konkurēt nav jēgas. Šādās situācijās ar viņu parasti sāk konkurēt cilvēki ar ādas vektoru (šiem cilvēkiem konkurence ir viņu būtība, vairāk par viņiem šeit: https://kristineliepina.1s.lv/118-sistemisk...) , bet pats viņš nekad nesāks konkurēt un nebūs konkurents – nav tādas vajadzības.
Vājākais uretrālā cilvēka punkts ir – viņa pazemināšana rangā. Kad kāds ir apsēdies viņa vietā, vai iejaucies runā, vai cenšas ieņemt viņa vietu dabiskās hierarhijas struktūrā. Reaģē momentāni, ar spēcīgu dusmu uzliesmojumu. Un tai pašā mirklī arī aizmirst par to. Šiem cilvēkiem ir īpaša atmiņas struktūra. Par tik, par cik tie ir vērsti tikai uz nākotni, par pagātni ātri aizmirst. Viss, kas ir noticis ar tiem, piemēram bērnībā, saglabājas atmiņā tikai lielos vilcienos. Otrs raksturīgākais vājais punkts ir nemācēšana zaudēt, jeb padoties. Viņš nekad neies atpakaļ, nekad neatkāpsies no tā, ko ir iesācis darīt.
Uretrālā cilvēka kliedziens, liek citiem nolaisties zemāk un noliekt galvu, mēs neapzināti pakļaujamies viņam, pat mūsu ķermenis ieņem šādu stāvokli.
Lieliska Uretrālā iezīme ir plats smaids no vienas auss līdz otrai – dzīvnieku valstī mēs to pazīstam kā atņirgtus zobus (nejaukt ar Holivudas smaidu).
Šiem cilvēkiem vienmēr ir pati ātrākā reakcija, kas izpaužas kā ķermenī, tā prātā. Viņiem ir īpašs, nestandarta domāšanas veids – neaprēķināms, vienmēr spējīgs atrast jaunus, nestandarta risinājumus un ceļus jebkurās situācijās. Visā ko viņš dara ir zināma deva bezkaunības un drosmes, ko bieži mēdz jaukt ar ādas vektoram raksturīgo nekaunību. Tieši šādā veidā šie cilvēki tiek bez rindas vietās, kur citi stāv garā rindā, pie tam, šie citi labprāt un bez iebildumiem viņu palaiž pa priekšu (jo kā tad savādāk vēl varētu izturēties pret vadoni!?) .
Uretrālais cilvēks priecājas un bauda pašu dzīves procesu. Mīl ēst, dzert, izklaidēties, sievietes– baudīt dzīvi visās tās izpausmēs, it visā iet aiz horizonta. Šo cilvēku labi raksturo krievu teiciens«Любить — так любить, гулять — так гулять!» (Ja mīlēt – tad mīlēt, ja izklaidēties – tad izklaidēties” un, ja to darīt, tad no visas sirds un uz pilnu klapi.). Tieši šajā apstāklī slēpjas arī uretrālās atkarības. Viņi kļūst atkarīgi no visa, kas tiem patīk: no alkohola, seksa, narkotikām, utml. Uretrālie cilvēki var ļoti ātri nodzerties. Savā dabiskajā vēlmē vienmēr sasniegt horizontu, tie dzer vēl un vel un vēl, bet horizonts arvien attālinās un attālinās. Šī iemesla dēļ uretrālie cilvēki ar skaņu (komplimentārs skaņas un uretrālā vektora savienojums indivīdā), bieži mirst no narkotiku pārdozēšanas (skaņas vektorā, nepiepildītos psihes stāvokļos narkotikas ir viena no raksturīgākajām atkarībām. Vairāk par skaņu šeit: https://kristineliepina.1s.lv/55-sistemiska...).
Šiem cilvēkiem ir raksturīga paaugstināta ķermeņa temperatūra, paaugstināts metabolisms. Sensenos laikos viņi atklāja jaunas zemes, jaunas dzīves telpas, viņi bija pirmie, kuri peldēja aukstās jūrās un okeānos, pirmie, kuri izlauza ceļu pāri sniegotiem kalniem. Tieši tāpēc tiem tika dota pati augstākā spēja uzturēt augstu ķermeņa temperatūru. Tie ir karsti cilvēki, ar karstu sirdi, garu un dvēseli. Par šiem cilvēkiem parasti tā arī saka: viņam ir „karsta sirds”. Karsti kā ķermenī, tā emocijās. Jūs nekad neieraudzīsiet uretrālo cilvēku tīra veidā (bez citu vektoru piejaukuma), ietuntulējušos šallēs un cepurēs, ar aizpogātām pogām līdz zodam. Viņiem vienmēr ir karsti – apģērbs vienmēr vaļā. No šejienes arī tieksme pēc uguns. Bērnībā var būt nosliece uz dedzināšanu, spridzināšanu, pirotehniku. Uguns ir dzīva, jeb uguns ir dzīvība – tā viņi saka! Degošs skatiens, degoša sirds, uguns tā ir viena no viņa būtībām.
Tīrā veidā (bez citu vektoru piejaukuma, kas šodien ir sastopams ārkārtīgi reti), uretrālie cilvēki ilgi nedzīvo. Reti nomirst dabīgā nāve. Stāvoklī „karš”, parasti iet bojā cīņā, varoņa nāvē un arī savu karapulku vedīs tieši nāvē un sitīsies līdz pēdējam karavīram. Vai nu uzvara, vai bojāeja, tā viņi arī teiks! Tie ir tie cilvēki, kuri bez aizdomāšanās ir gatavi ziedot savu dzīvību sabiedrības labā. Lai glābtu savu cilti, ziedo dārgāko, kas tam ir – dzīvi un dzīvību!
Uretrālie bērni ir paši vieglākie audzināšanā. Tie ir absolūti adekvāti, ar iedzimtu augstu atbildības sajūtu. Viņi nav paklausīgi, kā anālā vektora bērni un nepakļaujas kā ādas vektorā, viņi nav kulturāli, tikumīgi un morāli kā redzes vektorā, viņi nav garīgi kā skaņas vektorā, viņi ir augstāki par visiem pēc ranga, pēc dabiskās hierarhijas, jo pat vistikumiskākais, morāli augstāko standartu nesējs – redzes vektors (https://kristineliepina.1s.lv/117-sistemisk...), ir daudz netikumiskāks, salīdzinājumā ar jau no dzimšanas altruistisko uretrāli.
Un tieši šādi viņš arī ir jāaudzina, liekot uzsvaru uz viņa dabisko atbildības sajūtu: „Ja ne tu, tad kurš?”!? ļoti svarīgi ir šo bērnu neierobežot un nepieprasīt aklu paklausību un pakļaušanos.
Ir jāsaprot, ka uz spiedienu un vardarbību, šāds bērns reaģēs ar bēgšanu no mājām, izjūtot no tā zināmu drosmi un varonību, tādejādi sākot realizēt savu sociālo lomu dabiskajā vidē arhitipiski un izdzīvot sociumā pēc pirmatnējiem izdzīvošanas likumiem. Sajūta, ka „pasaule ir naidīga”, liek iefiksēties šajā stāvoklī, un nākotnē radīt ap sevi pretstata baru – viņš karos ar apkārtējo pasauli. Nepareizi audzināti, šādi bērni nākotnē var kļūt par kriminālo aprindu autoritātēm. Pie tam, šie cilvēki pēc dabas nav noziedznieki, bet viņu dabiskā , jeb iedzimtā vajadzība pēc sava bara, dod iespēju izpausties vadoņa lomā tieši šādā kontekstā un tie kļūst par pašu bīstamāko bandu vadoņiem, arī sacelšanās un revolūciju uzsācējiem. Visu karapulku, revolūciju un valstu priekšgalā vienmēr stāv uretrālais indivīds. Uretrālie cilvēki ir arī lielu struktūru uzņēmumu vadītāji. Bez uretrālā cilvēka, jebkura struktūra ātri aiziet bojā, bet tur, kur parādās uretrālais vadonis, jebkura struktūra ātri sasniedz uzplaukumu. No šejienes arī sabiedrības vēlme pēc vadoņa, jo tā zemapziņā, intuitīvi izjūt dabisko cilvēciskās psihes struktūras sociālo uzbūvi, jeb dabisko hierarhiju.
Parasti uretrālie indivīdi ir pirmdzimtie puikas, tomēr dažkārt gadās arī meitenes, kurām ir pilnīgi cita loma sociumā. Pēc vadoņa nāves, īslaicīgās distancēs, cilti, jeb cilvēcisko sociālo struktūru, jeb tās vienību, ir spējīga vadīt arī uretrālā sieviete, bet tikai līdz brīdim, kamēr parādās jauns uretrālais, vīrišķās kārtas vadonis. Ja tāds dažu gadu laikā neparādās, cilts ir nolemta bojāejai.
Šodien uretrāliem bērniem mēdz pierakstīt hiperaktivitātes diagnozes, tādejādi kropļojot viņu dabisko lomu sugā un nomācot to ar supresīviem medikamentiem. Šī ir bīstama tendence, jo bez veseliem, nākotnē ievest spējīgiem uretrālajiem vadoņiem, sociums aiziet bojā. Šādai sabiedrībai nav nākotnes. Vēl par šo lasiet: „Bērni ir tautas nākotne, jeb kāpēc mūsu valstī nav dabas dotu VADOŅU?” https://kristineliepina.1s.lv/366-berni-ir-... .
Spilgtākie uretrālā vektora pārstāvji:
Kinofilma, kas uzņemta PSRS laikā „Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”, izcili kā pozitīvās, tā negatīvās izpausmes personāži – uretrālais izmeklētājs Gļebs Žiglovs un uretrālais bandas vadonis Foks ar savu kriminālo mūzu Annu (īpašā vadoņa mūza, ādas+redzes vektora sieviete) ir perfekti prototipi sistēmiskai psihoanalīzei.
Uretrālie vadoņi vēsturē un mūsdienās: Napoleons, Hitlers, Staļins, Ļeņins, Džordžs Kenedijs, Kārlis Ulmanis, Aleksandrs Lukašenko, Vladimirs Putins, Muamars Kadafi, uc.. (saraksts tiks papildināts!)
Autors: Marina Gribova, starptautisko tiesību speciālists, Diāna Kirš, ģimenes ārsts, Kristīne Liepiņa, kodolmedicīnas maģistrs. Pierakstīts pēc psihoanalītiķa Jurija Burlana lekciju materiāliem.
|
