Mūsu laikmeta cilvēku lielākā problēma ir sāpes dvēselē. Daudzi no mums staigā ar nastu no šūpuļa, no bērnības, no jaunības ... ar rētām, ko atstājis izsmiekls, sitieni, pazemojumi - vecāki, paziņas, "draugi", laulātais draugs, nepazīstams garāmgājējs ... sāp visiem vienādi, tikai daži spēj ar to tikt galā, bet vairums to cenšas noslēpt zem maskas. Tik reta parādība šodien ir īsts un patiess cilvēks - bez viltus, bez zemtekstiem, bez slēptiem nodomiem ... vienkārši īsts, tāds kādi mēs visi bijām bērnībā, kad ticējām brīnumiem un visam labajam. Un patiesībā, tas bērns mūsos jau nekur nav palicis, viņš tikai ir ieslēdzies mūros un uzvilcis adatu kažociņu, lai nebūtu jāsāp ..., lai nebūtu jācieš ... lai nebūtu jāraud ... bet sirdī tik un tā paliekot ievainojams un trausls ... un ļoti vientuļš ... Tie esam mēs visi - tu un es un garāmgājejs uz ielas. Un tad mēs skrienam un meklējam sevi jaunās attiecībās, meklējam kādu, ko mīlēt - kurš mīlētu mūs, bet pretī satiekam tādu pašu adataini ... un atkal ciešam un raudam un mokamies ... Un tā var turpināties bezgalīgi, ja nesaprotam, ka tā laimes atslēdziņa slēpjas mūsos katrā pašā! Cilvēks nevar būt patiess, atklāts un īsts, ja nepazīst pats sevi!

Kā atbrīvoties no šī apburtā loka? - Iepazīsti sevi, vienkārši ieraugi sevi no malas, ieraugi to būtību, kura dzīvo caur tevi, ieraugi KAS TU PATIESĪBĀ ESI! Tad sāc iepazīt apkārtējos radus, draugus, tuviniekus! Tu būsi pārsteigts, cik viņi visi ir interesanti un cik viegli ir sadzīvot ar viņiem, ja iepazīsti viņu iekšejo bērnu!