Kad orālais cilvēks runā, tas vienmēr skan pārliecinoši. Viņa valoda bieži vien ir nepareiza. Viņam var būt nepareiza dikcija viņš var nepareizi izrunāt vārdus, viņš var runāt pat ar akcentu, bet tas, ko viņš saka, iespiežas klausītāju galvās.
Raksturīgākie izteicieni:
Nesamelosi — skaisti neizstāstīsi!
„Tikai nesaki nevienam”, kas beidzas ar izstāstīšanu puspasaulei!
Vispārīgais raksturojums
Skaits sociumā: 5%
Arhetips: induktīvais – apvieno domubiedru interešu grupas caur vārdu. Miera laikā sadala pārtiku ēdamā un neēdamā.
Loma sugā: kara laikā – kliedziens kā brīdinājums.
(katram vektoram ir sava, tikai viņam raksturīga loma sugā, ko tikai viņš ar savām psihiskajām īpašībām ir spējīgs nodrošināt sugas izdzīvošanai un saglabāšanai.)*
Komforta krāsa – dzeltena.
Komforta ģeometrija – ovāls.
Novietojums kvartelī – ārējā kvarteļa ENERĢIJAS daļa, ekstraverts.
Intelekta tips – verbālais, domā izrunājot .
Tie ir cilvēki, ko mēdz dēvēt par lieliem pļāpām, visi oratori.
Psihiskās īpatnības
Pirmatnējā ciltī orālais cilvēks pilda divas svarīgas funkcijas: ar kliedzienu viņš brīdināja cilti par briesmām, bet „alā” stādīja ēdienkarti, atdalot ēdamo no neēdamā.
Orālais kliedziens brīdina katru par nepieciešamību glābties. Nakts laikā, kad visi guļ, viņš ir vienīgais izdzīvošanas garants. Saņemot signālu no „nakts sarga” (skaņas vektors), orālais cilvēks izdod skaņu, no kuras asinis dzīslās sastingst visam dzīvajam tuvākajā apkārtnē. (Šo parādību, starp citu, vēl joprojām var sastapt pērtiķu baros.) Ne jau nejauši daba ir apveltījusi viņu ar šādām spējām. Katra nokavētā sekunde spēj pārvērsties lielā traģēdijā priekš visas cilts – ciltij var uzbrukt nezvērs, vai nogalēt ienaidnieki. Orālā cilvēka kliedziens liek nekavējoties ne mirkli reaģēt zibenīgi – vēl galīgi nepamodušies, visi jau izrādās augstu kokos tālu no briesmām.
Arī medību laikā šim cilvēkam ir savi uzdevumi. Orālais dzinējs ar savu kliedzienu iedzen medījumu jau iepriekš sagatavotās lamatās – izbiedētais dzīvnieks, dzirdot šādu kliedzienu pilnīgi zaudē orientāciju un ieskrien tieši medniekiem rokās.
Miera laikā, kad visa cilts ir alā, tieši orālais cilvēks ir tas, kurš nosaka kas ir ēdams, bet kas nav derīgs ēšanai, sastādot cilts „ēdienkarti”. Līdz pat mūsdienām, tieši orālā vektora cilvēki ir vislabākie pavāri, vīna degustētāji, pārtikas eksperti.
Orālie cilvēki nav vienkārši pavāri, viņi ir īsteni ēdiena eksperti, kas kombinējot garšas, veido ar vien jaunas un jaunas ēdienu un dzērienu receptes. Ēdiena uzņemšana priekš viņiem ir milzīga bauda. Tieši viņi ir tie, kuri ceļo ar mērķi nogaršot ar vien jaunus un eksotiskākus ēdienus, atklāt priekš sevis ar vien jaunus pārtikas produktus, gūt jaunus garšas iespaidus un pārdzīvojumus.
Orālā cilvēka erogēnā zona ir mutes dobums un lūpas - šī zona ir īpaši jūtīga. Šiem cilvēkiem patīk pieskarties savām lūpām, patīk parunāt, padziedāt, pakliegt, ēst un dzert.
Pat ārējā izskatā orālajam cilvēkam izceļas mute. Liela, jutīga, ar izteiktu virslūpu, uz kuru pat skatīties ir it kā neērti, tā dzīvo it kā savu atsevišķu, neatkarīgu dzīvi – visu laiku kaut ko runā, kustās, ēd.
Orālais vektors ir enerģijas kvarteļa ārējā daļa. Viņa vecākais brālis ir ožas vektors, visos laikos ir atbildīgs par cilts izdzīvošanu. Pelēkais kardināls ožas vektora cilvēks, ar savu ķēdes suni orālā vektora pārstāvi, vienmēr strādā tandēmā.
Tā kā cilts izdzīvošana ir primārais uzdevums, tā pildīšana nekādā mērā nepakļaujas nekādai morālei, ētikai, vai tikumībai. Tieši tāpēc šie abi vektori – oža un orālais, nediferencē tādus jēdzienus kā patiesība un meli. Orālajam cilvēkam galvenais uzdevums ir atrast veidu kā pievērst uzmanību savam teiktajam. Tieši tāpēc tieši šajā posmā rodas meli – no pašiem mazākajiem līdz pat pašiem lielākajiem.
Orālā cilvēka melus ir neiespējams atšķirt no patiesības. Viņš runājot izdomā ar vien jaunas neeksistējošas detaļas un apstākļus tā, ka viņa teiktajā nerodas ne mazākās šaubas.
Kad orālais cilvēks runā, tas vienmēr skan pārliecinoši. Tai pašā laikā, viņa valoda var būt pat nepareiza. Viņam var būt absolūti nepareiza dikcija, viņš pat var kropļot vārdus un runāt ar akcentu, tai pat laikā, viņa teiktais atstāj nospiedumu cilvēku apziņā.
Orālais cilvēks ir apveltīts ar unikālu verbālo intelektu. Viņi vispirms runā un tikai pēc tam domā. Vēl vairāk, viņi sāk saprast lietas tikai tad, kad izrunā viņas.
Orālais cilvēks nesarunājas pats ar sevi. Viņam ir vajadzīgas ausis, kas viņā klausās un klausās ļoti uzmanīgi. Runājot ar kādu cilvēku, jūs varat mājot ar galvu klausīties un neko neteikt, klusi domāt savu domu, taču runājot ar orālo cilvēku tas jums cauri neizies. Visai jūsu uzmanībai jābūt pilnībā koncentrētai uz viņu un to, ko viņš saka un viņš centīsies to panākt dažnedažādākajos veidos.
Runāt mēs esam iemācījušies tikai pateicoties orālā vektora cilvēkam. Tieši orālais cilvēks sāka apzīmēt ar vārdiem pirmos priekšmetus un funkcijas. Pie tam, viņš darīja to tādā īpašā veidā, ka cilvēku smadzenēs sāka veidoties īpašas saiknes, jeb tieši tādi paši neironu (smadzeņu šūnas) savienojumi, visi sāka domāt tādās pašās kategorijās – sāka formēties valoda.
Valodas formēšanu var izskaidrot ar orālā cilvēka spējām un induktivitāti. Tas nozīmē, ka viņš ne tikai vienkārši runā, bet ļoti specifiskā veidā iedarbojas uz katra klausītāja psihi tā, ka tiem sāk veidoties kopīgas jēgas virknes, kopīga saikne, parādās kopējs domāšanas veids. Pēc viņa vārdiem bieži vien rodas sajūta: „Es vienmēr to esmu zinājis, tikai nekad neesmu to varējis noformulēt vārdos”.
Lielākie pasaules visu laiku labākie oratori ir orālie cilvēki – izraisa neparastu ietekmi uz saviem klausītājiem. Ļeņins spēja pacelt valsti revolūcijai. Trockis zibenīgi radīja sarkano armiju. Hitlers noinducēja veselu tautu iet līdzi viņa idejām. Kubieši bija gatavi stundām ilgi klausīties sava vadoņa Fidela Kastro runas.
Pat nezinot valodu, neredzot pašu runātāju, jūtot absolūtu pretstatu idejām, ko pauž orālais cilvēks, tu tik un tā, pat negribot iesi aiz viņa. Katrs šāda oratora publiski izteikts vārds, pārvalda ļaužu masas un uzdod tiem konkrētu kustības virzienu.
Orālais vektors vienmēr apkalpo valdošo varu. Galma āksts vienmēr ir orālais cilvēks – viņam vienmēr ir tiesības runāt „taisnību”. Pie tam, orālā cilvēka spēks ir tik liels, ka, ja viņš nostāsies opozīcijā, valdībai, idejai, vai kultūrai, tās momentā sāks irt pa vīlēm. Viņš ir spējīgs jebkuru domu, jebkuru ideju, vai parādību pārvērst par izsmiekla objektu, pilnībā tās diskreditējot.
Par orālo cilvēku parasti saka, ka viņš ir jebkuras kompānijas dvēsele. Viņu mīl visi – dzīvespriecīgs, vienmēr pacilātā, pat jautrā garastāvoklī. Viņš neizskatās bīstams, vienmēr visus uzjautrina ar saviem jociņiem, atslābina. Viņš ir ļoti viesmīlīgs – ciemiņi: tie vienmēr ir gan klausītāji, gan bučojamie objekti.
Dēļ savām šādām īpašībām orālais cilvēks viegli tiek ikviena cilvēka personīgajā privātajā telpā. Nepaiet ne minūte no iepazīšanās brīža, bet viņš jau tevi apskauj un kaut ko čukst ausī. Orālais cilvēks viegli atrod kopīgu valodu ar ikvienu. Tomēr, der atcerēties, ka viņš nav īstais cilvēks, kuram uzticēt savus noslēpumus un slēptākās jūtas. Nepaspēsiet ne apgriezties, kā visas jūsu gaišākās domas tiks apsmietas un apgrieztas kājām gaisā.
Tieši tāpat orālajam cilvēkam nedrīkst uzticēt savus noslēpumus. Vēloties pievērst sev vairāk ausu, viņš izstāstīs tos visiem, ko satiks un vēl piemelos kaut ko pa virsu.
Viņu sauc par tenku vāceli un apmelotāju. Orālie cilvēki ir meistari uz iesauku došanu. Precīza un spilgta - tā pielīp cilvēkam uz visu mūžu.
Atkarībā no savas attīstības pakāpes, orālie cilvēki parasti kļūst par pavāriem, komiķiem, komentētājiem, dziedātājiem, oratoriem.
Visi pazīstamākie komiķi ir ar orālo vektoru: Arkādijs Raikins, Mihails Žvaņeckis, Mihails Zadornovs, Maksims Galkins, uc..
Orālie dziedātāji vienmēr ir virsotnē: Fredijs Merkūrijs, Alla Pugačova, Gregorijs Leps uc .. No ļaudīm ar orālā un skaņas vektora komplektu, iznāk ļoti labi operdziedātāji. Bet tādi dziedātāji (dziesminieki) kā Vladimirs Visockis, ar savu dziedāšanu, dod kopēju domāšanas virzienu veselai tautai.
Orālie cilvēki ar attīstītu verbālo intelektu parasti ir lieli gardēži, pie neattīstīta – lieli rīmas. Cilvēks ar esošu, bet neattīstītu orālo vektoru, nespēj apklust ne uz mirkli, pat ēdot. Viņš runā, bet ēdiens lido viņam no mutes uz visām pusēm – tieši tā tas izskatās.
Otrs veids kā iniciēt orālo erogēno zonu muti, ir rupji lamuvārdi. Cilvēks ar oralo vektoru, izjūt īpašu baudu, izrunājot rupjus vārdus. Slavenā „seksuālā audzināšana”, pašas dabas uzlikta – gulstas uz orālajiem cilvēkiem.
Apmēram sešu gadu vecumā bērns ar orālo vektoru sāks mēģināt pielietot lamuvārdus savā leksikā. Viņš ir pirmais, kurš sāk jokot par šo tēmu, stāstot nepiedienīgus stāstiņus un anekdotes. Un ja viņam neļauj par to runāt, tad tieši viņš ir tas, kurš raksta lamuvārdus uz sētas, liftā, vai mājas stūra. Tieši tā viņa vienaudži uzzina no kurienes rodas bērni.
Orālie bērni ir ļoti skaļi, tie runa bez mitas. Par tik, par cik, vajadzība pēc runāšanas ir ļoti liela, bet runas aparāts vēl nav attīstīts, viņš šļupst un steigā runājot, norij vārdu galotnes, vai atsevišķus vārdus.
Viņš parasti ir klases mīlulis. Viņš joko tā, ka smejas visi, pat skolotāja. Klasesbiedri to vien tik dara, kā gaida viņa kārtējo hohmu – smiekli atslābina prātu, dod patīkamas sajūtas, atbrīvo no rūpēm un liekām domām.
Orālā vektora bērns ir gatavs runāt jebko, galvenais, ka viņā klausās. Ja vecāki laicīgi nenovirza viņu pareizā virzienā, kur viņš var attīstīt šīs spējas, viņš aiziet totālos melos. Viņš izdomās pašus neticamākos un dīvainākos stāstus un notikumus par kaimiņiem, paziņām, draugiem, klasesbiedriem un pat vecākiem.
Ja šādu bērnu par melošanu un rupjību runāšanu sit pa muti, viņš var sākt raustīt valodu.
Šāda bērna aktivitāti ir jānovirza pareizā gultnē. Darīt viņam zināmu, ko tieši jūs gribētu no viņa dzirdēt. Gribot būt sadzirdēts, viņš noteikti izpētīs šo tēmu dziļāk un stāstīs jums to, kas jūs interesē.
Šādu bērnu vajag aizsūtīt uz oratoru mākslas pulciņu, tas attīstīs viņa verbālo intelektu un palīdzēs viņam turpmāk realizēt sevi. Viņam būs labi piemērotas jebkuras specialitātes, kuras saistītas ar runāšanu: politika, komentētājs, satīra, raidījumu un pasākumu vadītājs.
Orālā vektora cilvēks ar neattīstītu verbālo intelektu, parasti ir nolemts āksta un balamutes lomai visas dzīves garumā.
Avots:
https://www.yburlan.ru/biblioteka/oralniy-vektor
No psihoanalītiķa Jurija Burlana lekciju materiāliem pierakstīja mikro un nanotehnoloģu inženiere, medicīnas fizikas maģistre Kristīne Liepiņa.
Saistītās tēmas:
