Tiem, kas taisās darbā uz UK, jeb tas, ko jūs negribētu zināt par Angliju ...
Pārkopēts no kāda bloga ...
Autors Aleksejs Lukjaņenko nesenā pagātnē bija veiksmīgs Latvijas uzņēmējs, kurš, tāpat kā daudzi citi, cieta krahu 2008. gada krīzē, bija spiests doties uz Lielbritāniju un sākt no pašas apakšas. Autora piezīme: Jebkādas sakritības ar reāliem notikumiem vai cilvēkiem lūdzu uzskatīt par nejaušību.Nekad nebiju domājis, ka nonākšu tādā situācijā. Bieži biju dzirdējis, ka daudzi aizbrauc, un pazinu daudzus aizbraucējus. Taču nekad nedomāju, ka aizbraukšu pats.Mūža lielāko daļu man bija savs, gluži veiksmīgs uzņēmums, es daudz strādāju, daudz ko darīju un vienmēr atradu izeju pat visgrūtākajās situācijās. Taču dzīve lēma citādi. Lai kā centos, es nespēju stāties pretī tiem apstākļiem, kādi izveidojās manā zemē. Izveidojās... Vai izveidoja... Anglijā pavadītā pusotra gada laikā es secināju, ka neizveidojās paši no sevis. Un par to es tagad rakstu. Bet tobrīd devos uz apbrīnojamu valsti, par kuru ir sarakstīts milzum daudz grāmatu un uzņemts milzīgs daudzums filmu. Kur dzīvo apbrīnojami cilvēki, par kuriem stāsta leģendas un sacer himnas. Kur viss ir labi un kur visi ir laimīgi. Kur ražo vislabākās preces un kur tolerance un demokrātija ir visu pamatu pamats. Skaidrs, ka veidot savu uzņēmumu tur no pirmās dienas bez starta kapitāla ir utopija. Tāpēc nāksies sākt kā parastam strādniekam kādā fabrikā. Un tad jau redzēsim. Runā, ka viņiem tur viss esot vienkāršāk nekā pie mums. Un tā, uz priekšu!!!1. Sākt nācās no pašas apakšas. No zivju rūpnīcas tālā Skotijas salā Ziemeļjūrā. Spriežot pēc internetā atrastajām ziņām un balvu skaita viņu mājas lapā, tā ir viena no labākajām lašu pārstrādes rūpnīcām Eiropā. Interesanti, kas tādā gadījumā notiek citās?
2. Man paveicās, ka cehā bija lietuvietis, kurš tur strādāja pēdējās divas nedēļas. Viņš man visu pastāstīja un ierādīja. Parasti neviens nevienam neko nemāca. Pats skaties un iebrauc. Pirmajā laikā, ja tavas nezināšanas dēļ notiek avārija un apstājas ražošana, pārējie klusējot visu izlabo, bet neviens nesaka ne vārda. Tas pats notiek arī ar vietējiem. Viņiem arī neviens neko nemāca, bet mēs paši par sevi mācāmies ātrāk. Tāpēc mēs esam vērtīgāki strādnieki. Turklāt starp mums ir daudz tādu, kas patiešām rukā. Lai gan daži no mūsējiem, ja vien rodas tāda iespēja, ātri pārkārtojas un sāk strādāt pēc vietējo principa. Proti, cītīgi vairīties no darba, izmantojot jebkādu aizbildinājumu. Sēdēt tualetēs ar iPhone, slēpties uz ielas, vārdu sakot, atrasties tur, kur nav kameru un nav iespējams pierādīt, ka tu neko nedari. Ja dīkdienis tiek pieķerts, head supervisor (galvenais pārvaldnieks) lasa viņam lekciju, bet viņš atbild: „sorry” (piedošanu). Tas ir viss.
3. Rūpnīcā ir vietējo kategorija, kas tur tikai atrodas. Tie ir vai nu kāda bērni, kurus nekur nevar iekārtot, tāpēc ka viņi ir nupat beiguši skolu un neko neprot, kāda brāļi, māsas vai radinieki, kuri negrib smagi strādāt un tā vietā deldē bikšdibenu šeit, vai arī pirmspensijas vecuma cilvēki. Pēdējos tur līdz pensijai. Parasti viņi augām dienām staigā pa rūpnīcu, salikuši rokas aiz muguras, vai arī nēsā šurpu turpu kādu priekšmetu, piemēram, virves rituli. Viņi ieņem tādus amatus kā dienas apkopējs, un trīsdesmit minūtes garo „breiku” (pārtraukumu) laikā viņi ar šļūtenēm mazgā jau tāpat tīrās sienas. Sarežģītos agregātus, kas ir vienos taukos un zarnās, mazgā mūsējie. Mūsu apkopēji galvenokārt strādāja nakts maiņās, kad vajadzēja izmazgāt visu rūpnīcu. Vietējais tur bija pārvaldnieks, lai gan, gods kam gods, viņš arī mazgāja cehus kopā ar visiem nakts maiņas strādniekiem. Četri cilvēki un pārvaldnieks nakts laikā nomazgāja visas līnijas un visus cehus. Kad mēs ieradāmies no rīta, uz šiem cilvēkiem bija bail skatīties. Dienā, darba laikā, vietējā jaunatne ņēma ledu no lielām plastmasas urnām, veidoja pikas un pikojās. Pārvaldnieka palīdze, sieviete gados, kura absolūti nespēja neko noorganizēt un pret mums izturējās ļoti stingri, tikai skatījās uz viņiem un smaidīja. Dažkārt viņi slēpās aiz sievietes muguras „kaujas” laikā, bet dažkārt pat trāpīja viņai ar piku. Tas viss bija redzams kamerās pārvaldnieka kabinetā, taču viņš neteica ne vārda. Reālā situācija rūpnīcā - uz vienu strādājošo viens nestrādājošais. Bet naudu visi saņem vienādi.
4. Pie mums bija jauna lietuviete, pārvaldnieka palīdze. Viņa neko nesaprata darbā, taču bija ļoti skaista, pastāvīgi trinās ap pārvaldnieku un viņa palīgiem, atvēra viņiem visas durvis un vārtus un nosūdzēja darbiniekus. Droši vien tāpēc viņu bija iecēluši par palīdzi.
5. Ierodoties darbā saldētavā, tev izsniedz tikai cimdus, žokejcepuri, parastus gumijas zābakus un oilskin (gumijotu kombinezonu ar lencēm, starp citu, Latvijas ražojuma). Saldētavā temperatūra parasti ir ap +2, dažreiz gadās arī mīnusi, bet siltais apģērbs - tās ir tavas personiskās rūpes. Ar laiku, ja tiksi pie līguma un ja palūgsi, var iedot sintētisku ziemas cepurīti un termozābakus ar biezu zoli.
6. Ja esi saslimis vai savainojies, tā ir tava problēma. Reiz lietuvietis sastiepa muguru, un ārsts viņam pateica, ka divas nedēļas jāguļ mājās. Kad viņš to pavēstīja darbā, viņu atlaida, lai nevajadzētu maksāt par slimības lapu, bet, kad bija izveseļosies, pieņēma atpakaļ. Pārtrauktā stāža dēļ viņš zaudēja visus gada bonusus. Es pret kasti sasitu labās rokas apakšdelmu divas nedēļas pēc darba uzsākšanas. Ceļot smagās kastes, sāpes bija mežonīgas. Taču tobrīd man nebija līguma, un es sapratu, ka mani atlaidīs, ja nevarēšu pastrādāt. Pārsēju roku, un, kad sāpes kļuva pavisam neizturamas, atrotīju piedurkni, attinu apsēju un ieliku roku ledū. Pēc pāris minūtēm kļuva vieglāk, es atkal apsēju roku un turpināju strādāt. Visas saaukstēšanās, kas nāca pēc tam, visā darba laikā es izstaigāju, dzerot zāles turpat cehā. Vietējie tādos gadījumos uzreiz ņem slimības lapu un var nerādīties nedēļām ilgi. Vienkārši atnes ārsta izziņu un atkal iet mājās. Un neviens viņus neatlaidīs. Līgumu tev cenšas nedot pēc iespējas ilgāk. Bez līguma tu neesi nekas. Tu strādā par samazinātu likmi, un tev jebkurā dienā var pateikt, ka tu vairs neesi vajadzīgs. Turklāt tev nav garantētās 30 stundu samaksas nedēļā, ja nav zivju. Tāda ir tikai līgumdarbiniekiem. Daži mūsējie strādā bez līguma gadiem ilgi. Tikai tāpēc, ka nav kur sprukt. Man līgumu iedeva ātri, pēc pārbaudes laika beigām. Taču domāju, tikai tāpēc, ka ir grūti atrast darbiniekus, kas varētu strādāt saldētavās, mani vienkārši mēģināja piesaistīt. Vietējie no citiem cehiem atklāti teica, ka tad, ja viņus pārcels uz „chill” (saldētavu), viņi pat neies pārģērbties. Vienkārši aizies mājās. Tāpēc, ka tas ir smags un necilvēcīgs darbs. Un par cilvēkiem tā ņirgāties nedrīkst. Manā laikā tika uzstādīts rekords. Vietējais, nostrādājis mūsu cehā 2,5 stundas, aizgāja padzert ūdentiņu un tā arī neatgriezās. Pirms tam viņi parasti izturēja kādas divas dienas.
7. Saldētava. Likme bez līguma ir 6,05 mārciņas stundā, pirms nodokļiem. Ar līgumu 6,55. Tas ir vissmagākais darbs visā rūpnīcā. Gatavās produkcijas iekraušana un nosūtīšana. Turp iet mūsējie, kuriem nav kur dēties. Cehā jābūt 6 cilvēkiem. Realitātē tik daudz nekad nebija. Pareizāk, bija arī vairāk, kad nebija robotu. Tad no konveijera, pa kuru nepārtraukti slīd kastes, ar rokām tiek noņemta visa produkcija un sakrauta paletēs. Proti, pilnībā automatizētā rūpnīcā 2011. gadā pie ieejas noliktavā nebija nekāda aprīkojuma, izņemot krāvējus. 6-7 cilvēku komanda katru dienu iekrāva no 40 līdz 120 tonnām zivju atkarībā no sezonas. Parasti pie iekraušanas strādāja mūsējie, vietējie tikai paņēma gatavās paletes un ar ratiņiem aizveda līdz rampai, kur darbojās iekrāvējs. Man paveicās. Dažus mēnešus pirms manas ierašanās uzstādīja robotus. Un lielāko daļu kastu apstrādāja tie. Mums palika tikai žāvēšanai domātās kastes. Taču arī cilvēku kļuva divreiz mazāk. Žāvētavai viss tika krauts ar rokām jebkādā salikumā, tāpēc ka kastēm nebija vāku. Sliktās dienās mēs divatā vai trijatā piekrāvām līdz 100 paletēm ar 21 vai 24 kastēm katrā. Viena kaste ar zivīm un ledu vidēji svēra 25 kg. To darot, vēl vajadzēja pagūt sakārtot kastes, kas tālāk devās pie robotiem, pārlīmēt šķībi uzlīmētās lapiņas ar svītrkodiem, vilkt ārā kastes, ja tās iestrēga uz līnijas, un savākt no grīdas un pārsaiņot tās kastes, kuras bija nometis robots. Ja roboti apstājās, mēs visu sākām kraut ar rokām. Rūpnīca nevarēja stāvēt dīkstāvē, tāpēc galvenajam pārvaldniekam bija vienalga, kā mēs tiksim galā. Bez mums cehā bija „supervaizers” (darbu pārvaldnieks) un divi „vaizeri” (viņa palīgi). Tie bija vietējie. Pārvaldnieks saņēma 10 mārciņas stundā, palīgi pa 8. Viņi mums palīdzēja ārkārtīgi reti. Galvenokārt viņi izveda gatavās paletes pēc kraušanas ar rokām un ar robotiem. Pārējā laikā pļāpāja un ņēmās ar telefoniem. Viens vietējais strādāja pie iekraušanas kopā ar mums. Viņu sauca Deivids. Taču viņam bija izziņa. Šurp varēja atnākt tikai slims vietējais. Normāls šurp nenāktu neparko. Deivids bija unikāls darbinieks. Pirmkārt, mēs nekad nezinājām, vai no rīta viņš ieradīsies vai nē. Kavēšana bija normāla prakse. Bija dienas, kad mēs ar lietuvieti cehā bijām vienīgie, kas ieradās laikā. Mēs nācām 7:50 un sagatavojām cehu darbam. Ap 8 ieradās darbu pārvaldnieks un ieslēdza robotus. Vēlāk viņš to iemācīja darīt man un sāka nākt vēl vēlāk. Deivids atvilkās piecas pāri astoņiem, dažreiz pusdesmitos, bet citreiz neieradās vispār. Pārvaldnieka palīgi varēja nokavēt 10-15 minūtes. Taču viņus nevarēja atlaist. Palīgi prata vadīt robotus. Un tas bija galvenais arguments. Patiesībā visa sistēma izskatās tā, ka jebkāds vietējā darbinieka pārkāpums tiek noklusēts un neviens tam nepievērš uzmanību. Nav nekādu pārmetumu, Nekādu piezīmju vai rājienu. Droši vien tāpēc, ka viņi visi saprot, ka paši jebkurā brīdī var nonākt grēkāža lomā. Un tad viņiem arī neviens neko neteiks. Viņi visi ir vienlīdz bezatbildīgi. Un nav jēgas kādam kaut ko teikt. Šodien es pārstrādāšu viņa darbu, rīt viņš pārstādās manējo. Atšķirībā no viņiem mūs rāja par visu.
8. Bija dienas, kad pie konveijera stāvējām tikai mēs ar Deividu. Kad sāka nākt daudzas kastes iekraušanai ar rokām, viņš sāka satraukties un gāja uz tualeti. Bet, kad atgriezās, ņēma ratiņus palešu pārvadāšanai, un vizinājās pa cehu. Vai sēdēja kabinetā. Kādā dienā es neizturēju un pateicu pārvaldnieka palīgiem, ka par tādām izdarībām manā valstī dod pa ģīmi. Viņi uzreiz aizdzina Deividu uz darba vietu. Taču nākamajā dienā viss atkārtojās. Kad Deividam apnika strādāt tādā tempā, viņš ņēma dažas kastes ar zivīm un ar atvēzienu tās meta. Vienu pret sienu, otru pret elektrosadales vairogu, vienu pret gatavo paleti. Bet pēc tam pagriezās un gāja projām, izmezdams, ka viņš to visu nevāks. Man nācās vākt zivis, likt kopā sensoriem norautos vadus, aizvākt ledu. Kaut vai tāpēc, ka vajadzēja taču kaut kā staigāt. Bet visa grīda bija nokaisīta ar lašiem un ledu. Bija dienas, kad viņš izklaidējās. Lika rokas uz kustīgās transportiera lentas tur, kur tā bija ieeļļota, un, kad cimdi kļuva melni, staigāja ap gatavajām paletēm un atstāja uz sniegbaltajām putuplasta kastēm savu plaukstu nospiedumus. Interesanti, ko domāja klienti, saņemot tādu kasti ASV, Vācijā vai Dubaijā? Liriska noskaņojuma brīžos viņš izurbināja caurumiņu putuplasta kastē un drāza to ar rādītājpirkstu. Pēc kāda laika viņš atrada otru darbu par taksometra vadītāju. Man viņš pateica, ka aizgājis turp nevis naudas dēļ, bet tādēļ, ka tur jāvadā daudz meiteņu. Bet viņas bieži vien maksā ar seksu. Ja vajadzēja izvēlēties starp virsstundām rūpnīcā un taksista darbu, viņš visu pameta, pagriezās un devās strādāt par taksistu. Pārvaldnieks, skaļi lamādamies, metās viņam pakaļ, bet viņš tikai pielika soli un nozuda durvīs. Viņam bija vienalga. Runā, ka Deividam bijuši vairāk desmiti „warning” (brīdinājumu). Mūs atlaida jau pēc trešā.
9. Starp citu, kastu iznīcināšanas tendence bija raksturīga ne tikai Deividam. Laiku pa laikam mūsu pārvaldnieku pārņēma niknuma lēkmes. Sāka mētāt tukšās paletes un kastes, lauzt tās un spārdīt ar kājām. Viņu neviens neaiztika tikai tāpēc, ka šim amatam nevienu nevarēja atrast. Un, nonākot tur vienreiz, tu tur paliec uz mūžīgiem laikiem. Protams, ja vien neaiziesi pats. Bet viņam nebija, kurp iet. Savos 40 gados viņš vairs neko citu neprata, bet sala bija samērā maza, un darba piedāvājumu tur nebūt nebija tik daudz. Vietējie parasti darīt tādu darbu kā viņam negrib, bet emigrantu par pārvaldnieku neviens neiecels.
10. Process - tas ir cehs, kur lasi sagriež filejās ar īpaša aparāta palīdzību. Pirms tam zivij izņem asakas. Starp citu, svaigai, nupat nobeigtai zivij asakas izņemt nav iespējams. Tāpēc tai jāatrodas saldētavā kādas divas diennaktis. Tad asakas atdalās no gaļas, un tās var izņemt no filejas. Pēc tam zivis sāk griezt. Labākajā gadījumā tas prasa vēl vienu diennakti. Pēc tam vēl vienu diennakti tā ceļo līdz lielajai zemei. Un pēc tam vēl līdz veikalam. Tāpēc vārdi „svaigs” un „lielisks” te nav gluži vietā. Piedevām pie visa cita procesā iesaistītie pārāk nenopūlējās ar asaku izņemšanu. Un, kad pietrūka ledus, pārvaldnieks to ar lāpstu savāca no grīdas un lika kārbās. Vienkārši ņēma no kaudzes, kas veidojās zem ledus ģeneratora. Kad kaste ar fileju nokrita no līnijas mūsu cehā, to arī neviens nenesa atpakaļ uz procesu. Daudz vienkāršāk bija apvērst kasti uz sāniem un ar zābaka purngalu sastumt ledu un zivis atpakaļ. Labi, ka viss bija ietīts zilā polietilēnā, un izveidojušos putru varēja piesegt ar to.
11. Organic. Trakoti dārgi produkti. Bija vairākas speciālas fermas, kurās audzēja organiskus lašus. Nezinu, ko tur ar tiem darīja, taču reiz kuģis atveda zivis, kuras, burtiski, sadalījās rokās un nelabi oda. Mēs pieņēmām, ka tās ir mirušas dabiskā nāvē, un to galvenais pluss bija tāds, ka tās mirušas bez stresa, kas nozīmē, ka šīs zivis ir ārkārtīgi veselīgas. Pārējās reizēs tās bija dzīvas un ļoti skaistas. Tomēr bija pāris dienas, kad kuģis atveda parastas zivis, bet pēc kāda laika projām tika sūtītas kastes ar uzlīmi «organic», bet pēc tam atkal parastās, lai gan tās visas nāca no viena un tā paša kuģa.
12. Dažreiz inženieri aizmirsa aizvērt ārējos vārtus uz saldētavu. Tie palika vaļā no piektdienas, un pirmdien ieiet cehā bija praktiski nereāli. Vairākas tonnas zivju sasmaka, asinis bija iztecējušas uz grīdas, un smaka bija tāda, ka gribējās vemt. Taču vajadzēja strādāt. Bet administrācija drudžaini domāja, ko iesākt. Rezultātā visas šīs zivis nonāca žāvētavā. Ir daudzas receptes ar dažādām garšvielām un vircēm, kas glāba produktu. Tad degunus sāka raukt procesa meitenes, kuras šīs zivis grieza filejās. Interesantākais, ka viņas pat nenojauta, kāpēc valda tāda smirdoņa. Taču mēs pārtraukumos viņas apgaismojām, un pēc tam viņas rauca degunus vēl vairāk. Bet inženieri, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja strādāt tālāk.
13. Vispār sistēma, kad jāstrādā pa stundām, ir ļoti piemērota pieredzējušiem strādniekiem, kuri to izmanto, lai uzdotu savu bezdarbību par pilnvērtīgu darbu. Mūsu pārvaldnieks, vientuļš vīrietis, kuram nebija neviena, pie kā steigties mājās, sēdēja kabinetā līdz deviņiem vakarā. Pat ja mēs beidzām darbu piecos. Dažreiz viņš atstāja kādu kopā ar sevi, lai tie staigātu pa cehu, apslaucītu robotus, pārnēsātu paletes no vienas vietas uz otru, bet tas notika ļoti reti un tikai ar ļoti pietuvinātiem darbiniekiem. Turklāt cehā atradās kameras, un ilgi ākstīties neizdevās. Toties kabinetā kameru nebija. Pārvaldnieks aizsedza kabineta logus ar tukšu kastu vākiem un skatījās porno. Vispār viņš to skatījās visu laiku. Bet interesantākās ainas nesa apskatīt darbiniekiem ar savu iPhone. Man viņš porno nerādīja nekad. Laikam nosprieda, ka manu hobiju sarakstā ir citas prioritātes. Starp citu, dažreiz, ja Deivids noliecās, lai kaut ko paceltu, pārvaldnieks momentā nostājās puisim aiz muguras un tēloja, ka viņu drāž. Visi vietējie šajā brīdī ļoti smējās.
14. Procesā laiku pavadīja citādi. Sagrieztās un sasaiņotās filejas sameta lielā tvertnē, visus lietuviešus ātrāk atbrīvoja no līnijas, bet pēc tam palika pārvaldnieks un daži viņam pietuvināti vietējie, kuri salika zivis kastēs un sūtīja uz mūsu cehu. Mums, protams, bija labi, tāpēc ka viņu kastes bija mazas, vieglas, un tās nebija grūtas virsstundas. Man bija gadījums, kad atzīmēju clock-out (elektroniska atzīme par darba laika beigām) un devos pēc savas draudzenes uz otro stāvu, lai brauktu mājās. Viņa gatavoja konveijeram tukšās kastes nākamajai dienai. Parasti to dara 3-4 cilvēki. Bet no mūsējiem neviens nebija palicis strādāt virsstundas, un angļi kā parasti bija aizgājuši. Man bija teikts, ka nedrīkst palikt ilgāk bez pārvaldnieka atļaujas, un es aizgāju palūgt atļauju, lai varētu viņai palīdzēt. Nevienu neatradis, es atgriezos un sāku palīdzēt. Es taču nevarēju sēdēt un skatīties, kā viņa viena izkrauj veselu kravas kasti. No rīta man pateica, ka tādā situācijā pārvaldniekam jānoskatās ieraksts un ar roku jāpieraksta man virsstundas. Es taču biju strādājis! Sveta aizgāja pie viņa, izskaidroja situāciju un palūdza pierakstīt man virsstundas. Teicu viņai, lai nostrādātās stundas vietā pieraksta man kaut vai pusstundu. Taču es nedabūju neko. Bija nevis žēl, bet vienkārši pretīgi. Uz kopējā fona, skatoties, ar kādu vērienu rūpnīcā tiek zagtas stundas, viņam sametās žēl 30 virsstundu minūšu. Vienkārši es nebiju vietējais. Vietējais būtu dabūjis visu līdz pēdējai minūtei. Kamerā taču ir pulkstenis.
15. Svetas meitai vajadzēja veikt acu operāciju. Viņa kopš dzimšanas šķielēja. Uz salas tādas operācijas neveica, tāpēc vajadzēja lidot uz kontinentu. Valsts visu apmaksāja. Lidmašīnas biļetes turp un atpakaļ, taksometru līdz slimnīcai un pašu operāciju. Bērns gulēja palātā ar regulējamu gultu, milzīgu televizoru, datoru, internetu, rotaļlietām, grāmatām, augļiem un jogurtiem. Meitu baroja kā pa kāzām, bet māte dzīvoja īpašā viesnīcā vecākiem slimnīcas paspārnē, un tur arī viss bija bez maksas. Kad viņas atgriezās, viņām vēl samaksāja naudu par benzīnu, tāpēc ka līdz lidostai salā Sveta bija braukusi ar savu mašīnu. Tas pats bija arī otrajā reizē, kad vajadzēja braukt uz pēcoperācijas apskati. Tikai šoreiz lidmašīnas vietā tika apmaksāts prāmis.
16. Pēc kāda laika mums sāka piedāvāt virsstundas, un pēc kārtējās maiņas saldētavā es devos uz žāvētavu. Tur bija tas pats „dispatch” (gatavās produkcijas nosūtīšana), tikai paciņas ar zivīm svēra 150 gramus, un tās vajadzēja saiņot kastēs pa desmit. Turklāt par tām pašām 6,55 mārciņām stundā. Tur arī bija saldētava, taču darbs tur bija uz ūsiņu. Īpaši labi tur bija brīvdienās, kad sestdienās rēķina pusotras, bet svētdienās pat divas likmes stundā. Mani turp pasauca lietuvietis, kurš tur strādāja jau 7 gadus un veica visus pārvaldnieka pienākumus, kamēr pats pārvaldnieks parasti no rīta atzīmējās un pēc tam visu dienu kārtoja personiskās darīšanas. Tā kā viņš faktiski pildīja visus galvenā pārvaldnieka pienākumus, lietuvietis varēja atrasties rūpnīcā, cik ilgi vien gribēja. Tāpēc viņam vienmēr bija laba alga. Tur es pirmoreiz ieraudzīju Kevinu. Viņš bija vietējā slavenība, mazliet nojūdzies. Laikam kopš dzimšanas. Tur vispār ir ļoti daudz slimu cilvēku. Jādomā, ka DNS problēmas. Runāja, tas tāpēc, ka ilgus gadus viņi tur precējās savā starpā. Tēvi gulēja ar meitām, brāļi ar māsām. Un rezultātā dzima bērni. Reāli vēl tagad tur iespējams ieraudzīt cilvēkus, kas atgādina pasaku meža rūķīšus. Maza auguma, ar milzīgiem deguniem, tuvu novietotām mazām ačtelēm un sarullētām ausīm. Milzīgi daudz cilvēku ratiņkrēslos, kuri izdod kaut kādas dzīvnieciskas skaņas. Slimi bērni. Tā ir kāda ģenētiska novirze. Un man ne reizi vien gadījās dzirdēt, ka karaliste esot ielaidusi valstī emigrantu plūsmu, lai atšķaidītu asinis. Kevinam, spriežot pēc visa, nebija tā smagākā stadija. Viņš bija sācis strādāt 15 gadu vecumā, saņēmis „forklift” (iekraušanas) un autovadīšanas tiesības. 21 gada vecumā viņš jau piecus gadus bija nostrādājis zivju rūpnīcās, viņam bija sarkans „uztjūningots” Ford Focus ar divām baltām svītrām sānos, un viņa mīļākā izklaide bija pa ceļam uzņemt skolnieces. Viņš ne reizi vien tika pieķerts un bija tiesāts par seksu ar nepilngadīgām meitenēm, taču katru reizi viņu atbrīvoja. Tāpēc ka viņš bija slims. Viņš izgāja no tiesas zāles un turpināja nodarboties ar savu iecienīto izklaidi. Un visi gaidīja nākamo reizi. Man bija grūti izturēt viņa dzīvniecisko skatienu. Viņš visu laiku pļāpāja kaut kādas blēņas, lai gan, taisnību sakot, dažkārt radās iespaids, ka viņš nepavisam nav muļķis, bet tikai izliekas. Reiz lietuvietis man pajautāja:- Gribu ierēkt? Kevin, panāc šurp. - Viņš paņēma 150 gramu paciņu ar kūpināto lasi, parādīja viņam un sacīja:- Kevin, te ir 150 gramu zivju. Cik gramu būs trijās tādās paciņās? – Kevins aizdomājās un pēc kāda laiciņa atbildēja- 350 gramu. – Mēs noslēpām smaidu, bet lietuvietis turpināja:– Un cik gramu būs desmit tādās paciņās?- Apmēram kilograms, – atskanēja pārliecinoša atbilde.– Un cik būs trīs reiz septiņi?– Trīsdesmit pieci!!!17. Reiz žāvētavā man teica, ka mēs saiņosim zivis tirdzniecības tīkla akcijai. Te ļoti bieži notika akcijas „maksā par vienu, ņem divus”. Gatavās produkcijas cehā atradās palete ar kartona kastēm, kas bija pārklātas ar sniegu. Parasti zivju paciņas izlidoja pa žāvētavas lodziņu, bet šodien tās atradās kartona kastēs paletē. Daži strādnieki vilka ārā no kastēm saturu un līmēja zīmītes ar dažas dienas vēlāku datumu. Sākumā es nesaprotu, kas notiek, bet vēlāk, kad aizgāju uz saldētavu, lai sadabūtu kārtējo apledojušo kasti, ieraudzīju uz tās uzlīmi ar datumu. Tur bija rakstīts: 2009. gada septembris. Bet tagad bija 2011. gada otrā puse. Zivis bija glabājušās saldētavā 2 gadus. Tagad tās saiņoja akcijai veikalā, kurā tās maksā 25 mārciņas kilogramā. Pajautāju lietuvietim, kas notiks ar tām, kuras žāvē tagad. Viņš atbildēja, ka tās nonāks saldētavā.
18. Dažkārt žāvētavā virsstundas strādāja mūsu darbinieki no citiem cehiem. Lai paēstu lasi. Ja jēlu to dažkārt varēja ņemt legāli, tad par kūpinātu uzreiz atlaida no darba. Tāpēc, stāvot ar muguru pret kameru, klusītēm to varēja paēst. Jo īpaši fasēšanas laikā. Taču tas nebija galvenais. Bija viena recepte, kur žāvētu lasi pirms iesaiņošanas vakuumā apšļāca ar brendiju. No tādas pudelītes, kādu izmanto zodu aprasināšanai. Parasti šajā vietā nostājās mūsējie un vienu reizi pūta brendiju uz zivīm, bet otru reizi sev mutē. Maiņas beigas bija gluži sakarīgas. Vietējie turp negāja, tāpēc ka viņi vispār nespēj iedomāties, kā var dzert tīru viskiju, brendiju vai degvīnu. Viņiem tas ir nereāli. Lai gan trīs vai četras pintes (pinte ir 0,568 litri) alus vakara laikā, uzdzerot pāris vīna glāzes, - tā ir dzīves norma.
19. Kad vajadzēja saiņot zivis žāvētavā, pārvaldnieks centās ņemt mūsējos. Tāpēc ka tur bija četras dažādas receptes, jāliek dažādās kastēs, pirms tam ievietojot tās četros dažādos kartona četrstūros. Bet pats sarežģītākais bija visu laiku ielikt vakuumā pildīto paciņu ar zivīm papīra iesaiņojumā ar skatu pret lodziņu. Vēl vajadzēja izbrāķēt paciņas ar bojātu vakuumu. Vietējie to darīja ar lielām grūtībām. Viņi pastāvīgi kļūdījās. Bet veikali izteica pretenzijas, tāpēc ka zivju vietā paciņās bija redzēta folijas aizmugure no oderes puses, bet dažās paciņās vakuuma iepakojums bija pilnībā sabojāts.
20. Ķidājot lasi, sarkanos ikrus met ārā kopā ar iekšām. Vietējie apgalvo, ka nedrīkst ēst zivju olas.
21. Sejas maskas un tīkliņi tiek uzlikti tikai tad, kad ierodas pārbaude.
22. Smagais darbs un neērtie sadzīves apstākļi spēcīgi ietekmē cilvēku attiecības. Mums mājās sākās pastāvīgi strīdi un skandāli. Un tas nemaz nepadarīja situāciju optimistiskāku.
23. Manas draudzenes māsa, pie kuras mēs dzīvojām, reiz, kārtējo reizi salamājusies ar savu draugu, sacīja: „Ja es zinātu, ar ko viss beigsies, nemūžam nebūtu iesēdusies tavā jaunajā BMW Rīgā. Nelietis, aizveda mani līdz zivju rūpnīcai salā.” Man šķiet, ka viņi vēl aizvien maksā kredītu par to automašīnu. Lai gan to jau sen ir atņēmusi banka.
24. Robots šķiro kastes pēc svītrkodiem, kas iepriekš tiek uz tām uzlīmēti, atrodoties uz svariem saiņošanas cehā (packing). Ja tie nav uzlīmēti kastes centrā, ir šķībi vai otrādi (arī tā gadās), robots met kasti atpakaļ. Vietējais, kurš stāv pie svariem, līmē uzlīmes kā pagadās, bet mēs pēc tam augām dienām tās pārlīmējam uz kustīgām kastēm. Nav tāda spēka, kas varētu piespiest viņu sākt to darīt cilvēcīgi. Viņš saka: «OK, sorry» ( «Labi, piedodiet»), un turpina tādā pašā garā. Man šķiet, ka viņam tas ir neizpildāms uzdevums. Viņš to vienkārši NESPĒJ. Bet ļaunāks par to ir tikai vietējais, kurš ierodas strādāt virsstundas sestdienā vai svētdienā. Tāpēc ka viņš ierodas apreibis, pēc krogā nosēdētas nakts. Un tad roboti vienkārši apstājas, tāpēc ka nespēj nolasīt tās blēņas, kas ir salīmētas uz kastēm. Un vēl vietējais biedrs var ierasties sapīpējies vai saēdies halucinogēnās sēnes, kas salā aug lielos vairumos.
25. Ja iekārtas salūst, inženieri cenšas neko neremontēt pēc iespējas ilgāk. Un ierasties uz izsaukumu pēc iespējas vēlāk. Bet pēc tam viņi stāv un skatās, kā mēs vai nu sākam strādāt ar rokām, vai arī ķeramies pie remontēšanas paši. Virs katra lodziņa, kur iet transportiera lente, atrodas elektrības paneļi. Vienam visu laiku ieķīlējās slēdzis. Visus 6 darba mēnešus mēs dauzījām pa to ar dūri, un līnija ieslēdzās no jauna. Kad pārvaldnieks to ieraudzīja, viņš izlamāja mūs par attieksmi pret aparatūru. Bet, kad viņam apnika gaidīt inženierus 40 minūtes, viņš sāka darīt to pašu. Otro elektrības paneli lielā straumē appludināja ūdens no dzesētāja, kas atradās pie griestiem. Tas tecēja laiku pa laikam, kad tur gāja pāri malām kondensāta rezervuārs. Vienīgais, ko vajadzēja izdarīt, bija iztīrīt notekas cauruli, kas karājās pie sienas. Lūdzu to izdarīt nedēļas laikā, Bija neomulīgi stāvēt zem paneļa, jo apkārt viss bija slapjš. Un īssavienojuma brīdī droši vien uzliesmotu viss cehs, turklāt kopā ar mums. Kad no zobrata nospruka konveijera lente, mēs parasti apturējām līniju, uzmetām lenti uz diviem zobiem, tāpat kā bērnībā ritenim, un ieslēdzām to atkal. Kļūmes novēršana aizņēma nepilnu minūti. Inženieri parasti atskrūvēja visus spriegotājus, noņēma no ass zobratu, ievietoja to ķēdē, uzlika zobratu atpakaļ uz ass, pieskrūvēja to vietā un savilka ar spriegotājiem. Tas prasīja kādas 20-25 minūtes. Protams, ja vien viņi neaizmirsa atnest kādu instrumentu. Interesantākais, ka reiz, kad līnija apstājās, es redzēju, kā atnāk inženieris, atver paneli, ilgi skatās uz to un pēc tam paziņo, ka salabot šo kļūmi nav iespējams. Pēc tam viņš aizvēra sadales skapi un aizgāja. Mēs paši atradām satrūkušo vadu, savienojām to, un konveijers atkal iedarbojās.
26. Vienu nedēļu pie mums strādāja Kevins no žāvētavas. Viņam bija uzdots izvest gatavās paletes no robotiem. Lai to izdarītu, jāaptur robots, jāieiet tā darbības zonā, jāizved palete ar ratiņiem un atkal jāieslēdz robots. Taču Kevins visu laiku jauca pogas, lai arī tās bija dažādās krāsās. Tāpēc pēc tam, kad viņš bija nospiedis pogu, apstāšanās vietā robots ņēma tukšu paleti un no visa spēka uzmauca to virsū pilnajai. Atskanēja plīkšķis, uz visām pusēm aizlidoja zivis, ledus un putuplasts, bet pēc tam mēs visi 30 minūtes cīnījāmies ar sekām, tāpēc ka vajadzēja savākt palešu atlūzas, putuplasta gabalus, zivis un visu sasaiņot no jauna 24 kastēs. Rūpnīca šajā laikā stāvēja. Kad tas atkārtojās vairākas reizes, Kevinam aizliedza tuvoties robotiem. Taču tas arī bija vienīgais sods. Ja to būtu izdarījis es, tad mani, mazākais, atlaistu tajā pašā dienā.
27. Bija kāds ļoti interesants puisis no Sanktpēterburgas. Pareizāk, tur viņš bija dzimis, bet vecāki viņu bija aizveduši uz Franciju. Viņš stāstīja, ka vecāki esot ļoti bagāti, ka viņiem esot milzīga viesnīca franču Rivjērā, ka viņam esot apnikusi saldā dzīve un viņš nolēmis izbaudīt grūtības un nabadzību. Un ka viņam esot vajadzīgs smags darbs. Tomēr pie mums viņš nākt atteicās un izvēlējās vieglo darbu procesā. Visticamāk, vecāki bija viņu aizsūtījuši izmēģināt, ko nozīmē citāda dzīve. Citādi viņš nebūtu tik skumjš visu laiku.
28. Uz salas bija bezmaksas angļu valodas kursi. Valsts koledžas programma. Taču tas bija tikai Skotijā. Anglijā šie paši kursi maksā 770 mārciņas.
29. Kādu vakaru vietējo puisi, kurš strādāja par pavāru mūsu ēdnīcā, noķēra policija, kad viņš onanēja pie kādas mājas loga, kur pārģērbās meitene: viņa bija aizmirsusi aizvilkt aizkarus. Par to rakstīja visas vietējās avīzes. Tomēr pēc tam viņš mierīgi turpināja strādāt mūsu rūpnīcas virtuvē, bet pārtraukumā, liekot šķīvjos ēdienu, mulsi smaidīja, ja sastapa kādu skatienu.
30. Rūpnīcā strādāja taizemiete Džena. Viņa izskatījās ļoti labi, lai arī viņai bija krietni pāri 40. Viņa staigāja pa cehu un raustīja visus jaunos vīriešus aiz dzimumlocekļa. Bet meitenēm glāstīja pēcpusi. Pārtraukumā visiem interesentiem viņa rādīja telefonā savus kailfoto un sūdzējās, ka viņai nav „boifrenda”. Kāds polis nolēma viņai palīdzēt. Viņa piekrita un uzaicināja puisi pie sevis uz mājām. Kad viņš ieradās, Džena izsauca policiju, un puisi aizveda, apsūdzot izvarošanas mēģinājumā. Reiz viņa sakaitināja kādu no mūsējiem, un viņš tai meta ar zivi. Džena metās pie administrācijas, un viņam uzreiz izteica „warning”.
31. Daudzi vietējie visu nedēļu ēda uz parāda. Tāpēc, ka pirmdienās viņiem nav naudas. Piektdien saņemtā alga brīvdienās līdz pēdējam pensam nonāk krogā. Tāpēc visu nedēļu viņu ēda uz parāda, pēc algas parādu atdeva, bet atlikušo brīvdienās atkal atstāja krogā. Viņi vienmēr jūtas pilnīgi mierīgi, tāpēc ka nākamajā piektdienā atkal būs alga. Un, ja nebūs, tad valsts tik un tā neļaus viņiem nomirt un izmaksās pabalstu.
32. Ja uzkrīt neliels sniedziņš, viss tiek paralizēts. Skolas ir slēgtas. Puse vietējo neierodas darbā. Un, ja ir ieradušies, tad aiziet pusdienlaikā, tāpēc ka ar automašīnu jānokļūst mājās, kamēr vēl gaišs.
33. Mūsējie dažkārt „aizmirst” samaksāt veikalā. Piekrauj pilnus ratiņus ar produktiem un dzeramo un pabrauc ar tiem garām kasei. Pat ja viņus aptur, viņi apgalvo, ka aizmirsuši maku automašīnā un tūlīt atgriezīsies. Uz salas nav noziedzības. Automašīnas atstātas ar atvērtiem logiem un atslēgām aizdedzē, dārgi telefoni un somas atrodas uz sēdekļiem. Mājas netiek aizslēgtas. Brīvdienu rītā, kamēr tu guli, pastnieks ienāk priekšnamā un atstāj vēstules un sūtījumus. Reiz veikalā bija izlikta nepareiza akcijas cena majonēzei. Kad kasē parādījās divreiz lielāka summa, mēs pajautājām, kāpēc, uz cenu zīmes summa bija mazāka. Atnāca maiņas vecākā, salīdzināja cenu, mums atmaksāja visu summu saskaņā ar čeku un majonēzi atdeva bez maksas. Tāpēc, ka tā bija viņu vaina.
34. Bija tāds Gunārs. Un viņam bija draudzene Iveta. Viņi dzīvoja kopā un dzēra līdz nemaņai. Sadzērušies viņi pastāvīgi kāvās un skaidroja attiecības. Kad Iveta atgriezās mājās un ieraudzīja Gunāru sēžam uz dīvāna ar alus skārdeni, viņa gāza tam ar kāju pa seju. Bet viņš šo regulāri meta ārā no mājas. Reiz pie viņiem atnāca draugs, un viņi sāka dzert trijatā. Uzņēmusi uz krūts, Iveta sāka lekties, un džeki viņu sasēja un noguldīja uz dīvāna. Tikuši galā, abi izgāja ārā uzpīpēt. Apakškreklos un čībās. Bet Iveta atbrīvojās, aizslēdza durvis no iekšpuses un izsauca policiju. Vēlāk Delfi rakstīja, ka Latvijas pilsonis Anglijā apcietināts par vardarbīgu brīvības laupīšanu draudzenei. Starp citu, viņiem inkriminēja nopietnu pantu.
35. Uz salas pastāvīgi līst un pūš spēcīgs vējš. Gadās, ka no rīta tu redzi savu mašīnu, bet nevari tai pietuvoties: tik spēcīga ir gaisa pūsma pretējā virzienā. Saules tikpat kā nav. Ar laiku uzmācas absolūta depresija. Kad ir spēcīga vētra un prāmis nekursē uz kontinentu, veikalos nav produktu. Nav pat maizes. Tāpēc mājās visu laiku jātur rezervei putraimi un makaroni. Bet saldētavā smalkmaizītes, teiksim, franču bulciņas, kuras var uzcept cepeškrāsnī maizes vietā. Dažkārt salu pārklāja tāda migla, ka lidmašīna no kontinenta nevarēja atlidot un nosēsties. Līdz ar to neviens nevarēja arī aizlidot no salas. Mani draugi, pāris no Rīgas, nopirka lidmašīnas biļetes no salas līdz Glāzgovai, bet tur viņiem bija lidmašīna caur Amsterdamu uz Rīgu. Salu pārklāja migla, un abi saprata, ka no rīta var neaizlidot. Viņi nolēma braukt ar nakts prāmi. Pirms tam aizbrauca uz lidostu un mēģināja dabūt atpakaļ naudu par lidmašīnas biļetēm, tāpēc ka pa telefonu viņiem tika pateikts, ka tuvākās diennakts laikā lidmašīnas nelidos. Lidostā viņi paskaidroja, ka jālido vēl ar divām lidmašīnām pēc tam, uz ko viņiem atbildēja, ka naudu neatdos un ka lidsabiedrība nodrošinās viņiem izlidošanu, tikai... kad uzlabosies laiks.
36. Uz salas ir daudz vieglāk saņemt pašvaldības māju nekā kontinentā. Pietiek aiziet uz pašvaldību ar koferiem un pateikt, ka tev nav, kur dzīvot. Vēlams, lai tu būtu padzīts. Ja tev ir darbs, tad viss atrisinās ļoti ātri. Svetas māsa un viņas puisis tika pie mājas tieši tādā veidā.
37. Interesanta un mums neparasta ir automašīnu pārformēšanas sistēma pēc nopirkšanas. Apskati mašīnu, samaksā naudu, attiecīgajā tehniskās pases ailē ieraksti savu adresi un paraksties, pēc tam noplēs pasakni un brauc prom. Iepriekšējais īpašnieks pa pastu nosūta tehnisko pasi uz departamentu, un tu saņem jaunu pa pastu. Tas neko nemaksā.
38. Vienu kuģi ar zivīm vietējie apstrādā 5-6 stundās. Kad brīvdienās strādājam tikai mēs, viss notiek 2,5 stundu laikā. Galvenais pārvaldnieks vienmēr sestdienās un svētdienās teica, ka tad, ja vien tas būtu iespējams, viņš ņemtu visus no Baltijas. Bet es šajos brīžos domāju, ka visi šie cilvēki labprātāk dzīvotu un strādātu mājās, ja vien viņiem būtu tāda iespēja. Taču mūsu valstī samazināja nozvejas kvotas un iznīcināja praktiski visus zivju uzņēmumus un visu zvejas floti. Laikam vajadzīgs darbaspēks Anglijai. Viņu rūpnīcas Eiropai ir svarīgākas.
Anglija sūkā 1.daļa
Manuprāt, jau visi zin, ka es pēdējos 9 mēnešus Anglijā strādāju. Nu jau vairāk kā mēnesi esmu atpakaļ LV, bet vēlējos padalīties domās par Angliju.
Man zajebal klausīties cik viss tur ir kruti, un ka cilvēki ir tik laipni, un karoč bļeģ iedomātā zeme. Dažreiz palasot draugos tos UK domubiedrus, man šķiet, ka tur apgrozās un iesūkā tikai garīgi atpalikuši atmarozaki un retārdi.
Ja Jūs neesat bijuši Anglijā, tad nahuj nebrauciet. Ir valstis, kur var pelnīt labāk, bet UK sūkā. Šeit ir iemesli, kas mani dien dienā izveda no pacietības.
Visām izlietnēm ir divi krāni. WTF?!?!?! Kakova huja te ir divi krāni?!?! KURĀ GADSIMTĀ JŪS DZĪVOJAT?!?! Pa vienu tek aukstais, pa otru karstais ūdens. Tad značit man viena roka deg un otra salst?!?! Kā, lai es patīkami un normāli nomazgāju rokas?! KĀ BĻEĢ?!?!
2. Kāpēc veikalos ir tik nejēdzīgi dārga maize un piens? Jūsu maize ir pretīga, sūdīga, bezgaršīga, miltu kušķis, kas izkūst mutē un sajūta it kā kāds tur būtu iedirsis. Kāpēc viņa maksā tik dārgi? Tā pat kā piens, viss tas pats attiecas uz pienu. Es it kā pienu nedzeru un mani tas īpaši negrauž, bet man patīk piepisties.
3. Visdebīlākā mašīnu apdrošināšanas sistēma pasaulē - jo lielāks motora tilpums, jo vairāk man ir jāmaksā apdrošināšana. Ķipa ja man ir bišķiņ smalkāka un jaudīgāka mašīna nekā manam kaimiņam, tas nozīmē, ka es viņu varu vieglāk un ātrāk sasist? Un kāds no tā cietīs? Pidarasi. Pirmais, ko es ar viņu sasitīšu būs Big Bens bļeģ.
4. Kāpēc Jūs stulbie briti man 5x dienā prasat vai man viss ir kārtībā? Iedomājaties, Jūs mierīgi darat savu ģēlu, bīdat savu štelli, hujārījat savas fiškas un bez maz vai katrs garāmgājējs Tev saka: “Are You allright mate?”. Viņi tā arī dava savā starpā. KĀPĒC JŪS MAN VISU LAIKU PIEPIŠATIES KATRU DIENU?!?!?! Vai man kkas uz sejas? Man ir netīras drēbes? Es esmu bāls? KĀPĒC JŪS MAN TO JAUTĀJAT?!?! KĀPĒC LAI MAN VISS NEBŪTU KĀRTĪBĀ?!?!
5. Viņi nemāk dzert un tusēt. Visi iet piepist mūli uz bāru jau 15.00-16.00, tad ap 20.00 galīgā flaķī rāpo uz mājām un Tev paveicas, ja ap 2.00-3.00 naktī Tu klubā neesi vienīgais cilvēks. Cmon’ - seriously? Vai tiešām? Jā, bļeģ. Klubi strādā līdz kādiem 3.00 MAX.
6. Jūs slinkie sūdi bļeģ, huļiš svētdienā lielākā daļa pārtikas veikalu nemaz nestrādā? Pat ja strādā tad līdz 15.00 vai 16.00?!?! Ja nu es tā piedzēros, ka pamostos vsp nākošajā vakarā bez paikas, cīgām un tualetes papīra?
7. TV licenzes. Jā, tieši tā. Ja Tev ir TV, Tev par to ir jāmaksā, lai Tu varētu LEGĀLI viņu skatīties. Tas ir vēl stulbāk nekā dekoderu sistēma. Kstaķi, es vēl joprojām nesaprotu, ko dekoders īsti dara un dod, jo TV neskatos. Vai arī viņš neskatās mani … ?
8. Viss ir ahujenna maziņš. Mazas mājiņas, durtiņas, istabas, alus pudeles (0,33 un mazāk). Varu derēt Jūsu pimpīši ir vēl mazāki par IQ.
9. Ir 21. gadsimts un viņiem ir karaliene… Good job. (y) Kura nedara pilnīgi neko lietderīgu.
10. Pabalstu sistēma. Vairāk nekā puse UK iedzīvotāju (tajā skaitā iebraucēju) dzīvo uz pabalstiem. Un viņi dzīvo diezgan labi. Ja es plēsu savu dirsu uz pusēm, lai nopelnītu norm piķi, strādājot pa 12h pat sestdienās un svētdienās, tad puse no tiem kropļiem vnk sēž mājās un kasa pautus, jo ir sataisījuši bēbjus, kas viņiem nes tos pabalstus. Un vēl mākslīgā invalīda statuss un kkādi sūdi. Vēl man nepatīk iedomīgās latviešu kuces, kas aizpiš uz UK, atrod ‘mūža mīlestību’ kkādā resnā britā un tad braukā apkārt ar tiem bēbju ratiem un sūc pabalstus. Fuck ya’ll.
Man apnika rakstīt, tāpēc virsrakstu pārlaboju uz ‘1. daļa’, jo tur ir daudz mēslu, kas mani kretinē. Iespējams, šie nebija tie labākie piemēri, bet man pohuj. Man ir sūdīgi, jo es vairs neturu daudz alus. UK alkohols ir tik briesmīgs, ka ir izčakarējis manas aknas un pārstrādes sistēmu, tāpēc man ir smagākas pohas un principā es pēc 4-5 aliņiem jau esmu lupatā.//39. Kad es atradu jaunu darbu un pastāstīju par to rūpnīcā, visi bija šokā. Izrādījās, ka Dorsetas grāfiste ir tā vieta, kur vēlētos dzīvot milzīgs daudzums vietējo iedzīvotāju. Un arī algu solīja divreiz lielāku, kas, protams, nevarēja neiepriecināt. Turklāt vēl es devos uz rūpnīcu, kur ražoja visā pasaulē slavenas premium klases superjahtas. Tāpēc es sakravāju koferi, paņēmu datoru un nopirku lidmašīnas biļeti.
40. Izlidošana aizkavējās par 3 stundām. Mani aizsūtīja uz galamērķi caur citu pilsētu, tāpēc ka es biju nokavējis Sauthemptonas lidmašīnu un līdz ar to arī Sauthemptonas autobusu un Bornmutas vilcienu. Ar citu lidmašīnu nokļuvu līdz Sauthemptonai, autobusa vadītājs uzņēma mani ar visu nokavēto biļeti, bet stacijā automāts izdrukāja biļeti ar citu atiešanas laiku. Tā es nonācu Pūlā.
41. Nākamajā dienā devos uz darbā iekārtošanas aģentūru. Tā pa pusei piederēja poļiem. Taču poliski tur runāja tikai ar poļiem, bet man nācās skaidroties angliski. Diemžēl mana angļu valoda vēl bija ļoti tālu no pilnības. Zivju rūpnīcā mēs kontaktējāmies maz, bet kursi notika reizi nedēļā un arī ne vienmēr. Visas pārrunas ar aģentūru kārtoja mana draudzene, un anglis jutās šokēts par to, kā es vispār esmu pie viņiem nonācis. Piedevām pie visa te bija pilnīgi cits dialekts. Un, ja salā es jau gluži labi biju iemanījies saprast valodu, tad te nesapratu pilnīgi neko. Vienīgais trumpis bija mans CV. Man bija ļoti laba pieredze stikla plastikas ražošanā, bet rūpnīcas ražotās jahtas bija tieši no šī materiāla. Aģents sacīja, ka ar savām valodas zināšanām es, visticamāk, nevarēšu strādāt šajā rūpnīcā. Viņš teica, ka aizies un piezvanīs, un, ja viņi piekritīs, tad es dabūšu darbu. Principā es jau biju morāli gatavs braukt atpakaļ. Taču aģents atgriezās un sacīja: viņam atbildēts, ka cehos ir daudz poļu, un, ja es saprotot poļu valodu, tad man pirmajā laikā palīdzēs. Es sapratu poļu valodu. Un nākamajā dienā man vajadzēja doties uz jauno darbavietu. Tetovēts puisis man pretī palīdzēja aizpildīt anketas. Izrādījās, ka mēs ar viņu dodamies strādāt uz vienu vietu. Tas bija Tomass. Viņš bija no Skotijas.
42. Tajā cehā, kurā vajadzēja strādāt, todien mums nebija darba. Un mūs aizveda uz citu kuģu būvētavu. Tā bija milzīga. Pēc īsas instruktāžas drošības tehnikā mūs aizveda uz cehu. Mantas nebija kur nolikt, man mugurā bija džinsi un kurpes. Virs apģērba uzvilku papīra kombinezonu, bet uz kurpēm papīra apvalkus. Jaku un somu man atļāva novietot pārvaldnieka kabinetā. Te nebija slēdzamu skapīšu kā zivju rūpnīcā, kur likt personiskās mantas. Pareizāk sakot, bija, taču tikai tiem, kas strādāja uz līguma pamata. Tiem, kas bija atsūtīti no aģentūras uz pārbaudes termiņu, nepienācās nekas. Tagad es biju gatavs ķerties pie darba. Uzreiz atradu divus poļus, pateicu, ka esmu no Baltijas, un palūdzu, lai man palīdz iejusties. Viņi teica, lai es skatos, ko dara viņi, un atkārtoju to pašu. Toreiz es vēl nezināju, ka pēc tādas shēmas viņi iekārto visus savējos, pat tos, kam nebija nekādas nojēgas par šo ražošanu. Tur strādāja bijušie celtnieki, ārsti, muzikanti no Polijas. Kā tikai tur nebija! Protams, bija arī tādi, kas visu mūžu nostrādājuši tieši šajā specialitātē. Dienas beigās mums ar Tomasu sacīja, ka rīt mums jāiet uz savu rūpnīcu. Viņš piedāvāja no rīta satikties pie tilta un doties uz darbu kopā.43. Ļoti labi, ka mēs aizgājām kopā. Tur bija vieni vienīgi angļi. Polis bija tikai viens, un, kad es palūdzu man palīdzēt, viņš palūkojās uz mani bez kāda prieka. Protams, vēlāk mēs ar viņu iedraudzējāmies, taču pirmajā laikā viņš man palīdzēja acīmredzami nelabprāt.
44. Toties no vietējiem te nepalīdzēja neviens. Tā bija izdzīvošanas skola. Tev vienkārši teica: „Ej un dari.” Neviens neteica, kādus materiālus izmantot, kādā daudzumā un kādās proporcijās. Piedevām vēl izpaudās Dorsetas izruna. Bet, kad angļi redzēja, ka tu viņus nesaproti, viņus tas briesmīgi kaitināja. Viņi šķobīja ģīmjus, rādīja mēli un izdeva visādas nepiedienīgas skaņas. To visu nācās pieciest. Tāpēc ka man bija vajadzīgs šis darbs un es negribēju atpakaļ uz salu. Visvairāk pārsteidza attieksme pret darbu. Jahtas korpusa forma bija vienos robos, kuriem neviens nepievērsa uzmanību, bet jahtas iekšpusē bija ļoti daudz atkritumu un netīru zābaku pēdu, jo visi līda iekšā, nenovelkot zābakus. Cik daudz materiālu un instrumentu tika izmesti mēslainē, ir grūti aprakstīt. Runājot par tehnoloģijām, tie bija labākajā gadījumā pagājušā gadsimta 80. gadi. Pret Tomasu izturējās vēl sliktāk nekā pret mani. Viņam pastāvīgi centās ieriebt, tāpēc ka viņš bija skots. Es dabūju to pašu, tāpēc ka biju atnācis kopā ar viņu, un visi uzskatīja, ka esmu viņa draugs. Nedēļas beigās Tomass man piedāvāja pārcelties uz viņa viesnīcu. Tā bija vairākas reizes lētāka par manējo, un es pārcēlos uz istabu, kur tualete un dušas telpa bija kopīga uz visu stāvu. Numurā atradās elektriskā tējkanna, izlietne, ar baltu krāsu nokrāsots iebūvēts finiera skapis ar stieni un mazs televizors ar četrām programmām: ВВС 1, ВВС2, ВВС3 un ВВС4. Jau pirmajā reizē es uzslēdzu kanālu, kur politiķi studijā sprieda, kā emigranti no Polijas un Baltijas atņem darbavietas Anglijas iedzīvotājiem. Pēc tam parādīja sižetu no Londonas nodarbinātības dienesta. Jauns klerks uzvalkā ar kaklasaiti sniedza interviju. Viņam aiz muguras varēja redzēt milzīgu zāli, kurā atradās ļoti daudz galdu, pie kuriem sēdēja ļoti daudz cilvēku. Pie sienām atradās kafijas un tējas automāti. Cilvēki spēlēja šahu, lasīja avīzes, dzēra kafiju un pļāpāja savā starpā. Praktiski visi galdi bija aizņemti. BBC korespondents klerkam jautāja:
– Kas ir šie cilvēki?
- Viņi ir bezdarbnieki, - tas ziņoja.
- Tad jums nav vakanču? – atskanēja nākamais jautājums.
- Nu ko jūs, - sacīja klerks, - mums ir papilnam vakanču.
- Tad kāpēc jūs tās viņiem nepiedāvājat?
Atbilde nogāza no kājām: - Viņi taču neko neprot!!! Viņiem nav nekādas kvalifikācijas!!!
45. Par numuru man vajadzēja maksāt 100 mārciņas nedēļā. Vēlāk cenu paaugstināja līdz 120. Līdz darbavietai kājām varēja aiziet 45 minūtēs, autobusa biļete maksāja 2 mārciņas vienā virzienā. Nācās iet kājām. 100 mārciņas mēnesī autobusam man bija padārgi. No rīta, lai nokļūtu darbā 6:00, vajadzēja celties 4:40. Pabeidzot darbu 18:00 vakarā, vēl vajadzēja ieiet veikalā. Ledusskapja nebija, tāpēc produktus nācās pirkt katru dienu. Aptuveni pusastoņos es biju viesnīcā. Lai pagulētu vismaz 8 stundas, vajadzēja likties gulēt 20:40. Vārdu sakot, visam atlika mazliet vairāk par stundu. Šajā laikā vajadzēja nomazgāties, paēst, sagatavot ēdienu nākamajai dienā darbā, un, ja atlika laiks, parunāt ar tuviniekiem un draugiem Skype. Bez šaubām, varētu strādāt no 8:00 līdz 16:15, kā to darīja visi angļi, bet piedevām pie tā, ka pārcelšanās man izmaksāja pusotru tūkstoti, man bija vajadzīga nauda tuvākajiem mēnešiem. Galu galā vajadzēja īrēt dzīvokli. Bet šeit, dienvidos, tas nav nekāds lētais prieks.
46. Visa mana pārtika šajā laikā sastāvēja no produktiem, kurus nevajadzēja gatavot. Tēja, bulciņas, piens. Kafiju, kas atradās viesnīcā uz galda, es nedzēru. Toties sapratu, ka šķīstošo Nescaffe dzer ne tikai Krievijā. Dažkārt gatavoju sviestmaizes ar desu un sieru. To pašu ēdu darbā. Ļoti gribējās gatavotu ēdienu, taču krogos tas man bija par dārgu, viesnīcā nebija iespēju neko pagatavot, un es dažreiz iegriezos Burger King un ēdu burgeru ar kartupeļiem. Visu mūžu esmu ienīdis ātrās uzkodas, taču ēdiens bija silts, un tas priecēja.
47. Pirmā alga iepriecēja. Tolaik rūpnīca vai lūza no pasūtījumiem, un mēs strādājām 12, dažkārt arī 14 stundas dienā. Es |
