Es pati esmu bijusi vakcinācijas piekritēja, jo tas taču ir zinātniski! Atceros, cik sajūsmināta par to biju, kad kādā ceturtajā klasē par to pirmo reiz izlasīju kādā grāmatā. Mans prāts to pieņēma un tam ticēja. Mana ticība vakcīnām bija tik liela, ka pieaugušā vecumā pat pēc divām nelaimīgām gripas vakcinācijām, kad abas reizes smagi saslimu, es joprojām turpināju vakcinēties pret citām saslimšanām. Man pat bija izgatavotas atgādnes, lai pēc 10 gadiem neaizmirstu par difteriju un stingumkrampju poti, kā arī par kārtējo ērču encefalīta revakcināciju. Savas veselības problēmas, kas man radās es nesaistīju ar saņemtajām vakcīnām. Kad dzirdēju viedokļus par problēmām, kas rodas bērniem pēc vakcinācijām, sāku pētīt šo jautājumu, tomēr man toreiz pietrūka informācijas, lai pieņemtu sev izsvērtu un skaidru lēmumu. Kad pienāca bērnam kārtējā vakcinācijas reize, sāku vaicāt pediatrei. Viņa neieklausījās un autoritatīvi nosūtīja mani ar bērnu uz vakcināciju.

Situācija mainījās, kad tieši pēc kādas vakcinācijas mana bērna veselības stāvoklis izmainījās. Joprojām nevaru sev piedot, ka esmu to nodarījusi bērnam – pati aizvedusi, pati ļāvusi vakcinēt… Ja nebūtu redzējusi šis izmaiņas PIRMS un PĒC vakcīnas, kas notika ar bērnu, tad visticamāk joprojām dzīvotu ticībā, ka - ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā, nemaz neuzdodot jautājumu, vai tiešām tas tā ir. Jā, toreiz viss sāka mainīties. Mainīt savus priekšstatus, kas gadu gaitā iesakņojušies, tas nudien nav viegls darbs.

Es toreiz nezināju, ka viena mana māsīca Lilija, kas dzīvoja laukos, bija smagi cietusi no vakcinācijas. Radu ģimene to man nebija stāstījusi, jo tā viņiem bija liela traģēdija. Tas bija noticis pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad feldšere bija iegriezusies viņu mājās un viņu mammu pierunājusi, ka vajag vakcinēt bērnu. Mazajai Lilijai toreiz esot bijuši apmēram divi gadi. Pēc potes tās pašas dienas vakarā meitene bija saslimusi, degusi ugunīs no augstas temperatūras un pēc tam, nekad vairs neesot bijusi tāda kā agrāk. No savu vecāku stāstiem es zināju, ka Lilija esot bijis normāls bērns un tad pēkšņi esot izmainījusies. Lilijas mamma ar meitu esot braukusi pie ārstiem uz Rīgu, bet neviens neko nav varējis palīdzēt. Meitenei esot aizgājušas bojā smadzenes… Tas bija viss, ko zinājām, bet nezinājām, kas bija noticis. Viņu ģimene par to neko nestāstīja. Viņiem tāpat bija smagi. Manas māsīcas mamma – Babiņa, kā es viņu saucu, visticamāk nevēlējās dzirdēt arī citu radu nosodījumu, ka ir atļāvusi vakcinēt. Un vai par to vispār drīkstēja runāt? Tie bija padomu laiki, kad par daudz ko skaļi nerunāja. Uz aprūpes iestādi meitiņu neatdeva, kopa viņu paši. Savukārt, ārsti teica, ka viņa tāda jau ilgi nenodzīvošot, augstākais kādus padsmit gadus, bet Lilija joprojām ir dzīva kā atgādinājums par to, kas ar viņu ir noticis.

Kad es bērnībā aizbraucu uz laukiem, tad ziņkāre mani vilka viņu redzēt, bet viņas izskats un nesaprotamā izturēšanās mani biedēja. Viņa baidījās un satraucās no svešiem cilvēkiem, tāpēc vēroju viņu paslēpusies aiz durvju aizkara, lai mani nepamana. Runāt viņa nerunāja, tikai izdvesa zvēram līdzīgas skaņas. Ja neapmierināta – viņa ūjināja skaļāk, ja priecīga – elsoja, bet šīs skaņas neatgādināja cilvēka balsi. Vienīgais, ko viņa bija iemācījusies, bija padzerties no krūzītes. Ēdienu ņēma ar rokām vai arī Babiņai viņa bija jābaro ar karoti. Nokārtoties viņa nemācēja. Viņai staigājot pa istabu, fēces krita ārā pa lindraku apakšu. Labi bija, ja nu kādas mājinieks pamanīja un palaimējās uzreiz to savākt. Citādi viņa pati varēja tās izmīdīt. Toreiz vēl pamperu nebija. Viņa varēja arī nosmērēties ar fēcēm un tādas netīras rokas likt sev pie sejas, apģērba. Ja viņai gadījās tikt līdz ārdurvīm un viņa, neviena nemanīta, tika laukā, tad gāja, kur acis rāda, un varēja aiziet nezin kur, vai apmaldīties tuvējā mežā. Tad visa ģimene un pat kaimiņi devās viņu meklēt. Viņa bija jāsargā, lai neiziet no mājas. Babiņa nodzīvoja līdz 88 gadu vecumam, aprūpējot savu pieaugušo bērnu. Kad viņa nomira, tad radās jautājums, kas notiks ar Liliju, vai kāds tagad atdos viņu pansionātā? Sirds to neļāva un tā viena no viņas vecākajām māsām nolēma aiziet projām no sava rajona priekšnieces amata, un pārcēlās uz laukiem kopt māsu… Lilija joprojām ir dzīva, nu viņai jau ir 60 gadi.

Tikai tad, kad sāku radiem stāstīt par to, kā man bērns bija mainījies pēc vakcinācijas, tikai tad uzzināju, ka arī Lilija ir vakcīnas upuris. Sirds sažņaudzās. Kāpēc, kāpēc, es to agrāk nezināju? Ja viņi būtu stāstījuši, varbūt tad būtu vairāk šo jautājumu pētījusi un būtu vismaz par vēl kādu upuri mazāk. Bet es viņus saprotu – arī man tagad par to ir smagi runāt. Negribu atcerēties un vēlreiz emocionāli piedzīvot ne tās negulētās naktis, ne izmisumu. Man ir kauns, ka esmu to pieļāvusi savam bērnam. Es negribu dzirdēt ne nosodījumu, ne uzbrukumus sev. Neviens nevar laiku pagriezt atpakaļ. Vienīgais, ko es gribu dzirdēt, tā ir PATIESĪBA. Tagad jau kādus piecus gadus, savā brīvajā laikā un dažreiz pat pa naktīm, es sēžu un lasu rakstus, un pētu šo un citus man interesējošos medicīnas jautājumus. Kā tad īsti ir ar vakcīnām - vienu cilvēku tās sabojā, bet citam viss daudz maz labi? Kur ir patiesība?

Pēdējo mēnešu laikā speciāli aktualizētais vakcīnu jautājums ir ļoti diskutabls un neviennozīmīgs. Ir apsveicami, ka tam ir pievērsta uzmanība, ja mērķis ir bijis veicināt atklātu un godīgu viedokļu apmaiņu. Tomēr gan piesauktā statistiska, gan BKUS ārstu parakstītā vēstule (28.11.2018.) un ar to saistītie TV sižeti liecina par tendenciozitāti, ko jau daži citi autori ir paspējuši aprakstīt un tāpēc pie tā te nepakavēšos (K vitamīnu neatšķir no vakcīnas, statistikā iekļauj tos, gadījumus, kas nepakļaujas obligātai vakcinācijai vispār vai attiecīgajā vecumā; https://www.bkus.lv/…/atklata-vestule-par-profilaktisko-pos…). Tikpat pārsteidzoša ir RSU lektores Ksenijas Andrijanovas organizētā sazvērestība kādā slēgtā Facebook grupā, ko viņa sauc par „eksperimentu” un par kuru pēc tam pat nemaz nekaunas, un kuru atbalsta arī citas sabiedrībā zināmas personas. Mūsdienu sabiedrības morālais standarts? Neviena no viņām neiebilst, ka ar šādiem Ksenijas ierosinātiem negodīgiem paņēmieniem patiesību noskaidrot nevar. Patiesība viņas visticamāk nemaz neinteresē, kad sabiedrībā pazīstamā blogere Ksenija aicina veidot fake kontus internetā un caur tiem iesūtīt safabricētu informāciju FaceBook lapā „Vakcīnrealitāte Latvijā”, kura mēģina apzināt objektīvo situāciju vakcīnu jomā Latvijā.

Tajā pat laikā mediju reklāmas speciālists Māris Antons aicina uz diskrimināciju un organizē parakstu vākšanu par to, lai pārtrauktu piešķirt "māmiņu algas" un nenodrošinātu valsts un pašvaldību apmaksātus bērnudārzus tiem bērniem un viņu vecākiem, kas ir izvēlējušies neļaut savu bērnu organismā ievadīt nedrošas vielas.

Tā būtu katastrofa, ja šajā jautājumā tiktu ieviesta likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas.
Daudzi masu mediji steidz atspoguļot šo jautājumu un, neiedziļinoties lietas būtībā, nostājas primitīvas propagandas pusē. Žēl. Tas ir tāds vienkāršots vienādojums, proti, "ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā". Šajā vienādojumā ir arī vēl citi lielumi, kas tiek ignorēti.

Pirmkārt, paša organisma uzņēmība un spēja pretoties infekcijai, par ko oficiālajās vadlīnijās neviens neko daudz nerunā. Kā paaugstināt šīs spējas, lai organisms neļautu infekcijai sevi uzvarēt? Viduslaikos mēra laikā daudzi aizgāja bojā, bet ne jau visi! Kāpēc tie izdzīvoja? Vai to kāds ir pētījis? Arī mūsdienās, piemēram, nav nekādas vakcīnas pret EBV (Epšteina Barra vīruss), bet lielākā daļa populācijas to ir izslimojusi, daži smagāk pat ar komplikācijām, daži vieglāk vai pat nemanāmi, un tas atkarīgs no paša organisma spējas pretoties infekcijai. Vai to kāds ir cītīgi pētījis, kā paaugstināt organisma aizsargspējas pret infekcijām dabiskā ceļā? Vai tieši organisma aizsargspēju paaugstināšana dabiskā ceļā nav visīstākā profilakse?

To, ka slimības gaita visiem nav vienāda, apstiprina arī Slimību profilakses un kontroles centra informatīvie materiāli par vakcinējamajām slimībām. Šajos materiālos pie daudzām slimībām lasām, ka slimība visbiežāk norit bez simptomiem vai arī simptomi ir viegli, nespecifiski (drudzis, galvassāpes, slikta dūša, sāpes vēderā un / vai kaklā). Smagākas saslimšanas notiek tikai retos gadījumos, ko, protams, neviens nevēlas piedzīvot. Atkal te rodas jautājums, kāpēc vairums var izslimot viegli, bet retos gadījumos slimība norit smagi? Vai te atkal nav jāuzdod jautājums par katra atsevišķā organisma uzņēmību pret slimībām, par to, kā stiprināt imunitāti - neuzņēmību pret infekciju slimību ierosinātājiem. Ja cilvēkam ir augsta imunitāte, augstas dabīgās organisma aizsargspējas, tad tas neizslēdz saslimšanu, bet slimība tad norit vieglā formā vai bez simptomiem, un pēc slimošanas tiek iegūta imunitāte dabīgā ceļā. Līdzīgi arī vakcīnas neizslēdz saslimšanu, kas tad notiek vieglākā formā.

Cik plaši sabiedrībā tiek skaidroti un pašiem mediķiem mācīti jautājumi par to, ko darīt un kā stiprināt paša organisma aizsargspējas pret dažādām infekcijām? Par to, cik svarīgs ir veselīgs uzturs (un vairums rūpnieciski ražotu produktu tādi nav), dienas režīms, fiziskās aktivitātes, brīvais laiks ar draugiem un tuviniekiem, higiēna un daudzi citi dzīves veida faktori. Vai tieši šī nav dabiskā profilakse, kas būtu jāatbalsta daudzkārt lielākā apjomā pat par specifisko mākslīgo profilaksi - vakcināciju?
Vai mums nav jāsaprot labāk arī konkrēto infekcijas slimību daba – kontagiozitāte (lipīgums), vīrusa vai patogēnās baktērijas virulence (patogenitātes pakāpe), lai varētu pieņemt apzinātu lēmumu vakcinācijas jautājumā?

Otrkārt, te būtu sīkāk jāaplūko arī tāds vakcīnas aizstāvju vidū izplatīts jēdziens kā kolektīvā imunitāte. To uzskata par netiešu, pozitīvu vakcinācijas efektu, kas aizsargā bērnus, kuriem vakcinācija nav iespējama nopietnu veselības problēmu dēļ. Tāpat uzskata, ka tā aizsargā bērnus, kuri vēl nav vakcinēti, jo nav sasnieguši vakcinācijai atbilstošo vecumu. Tā par to ir rakstīts SPKC Informatīvajā materiālā “Vecākiem par bērnu vakcināciju”. Tomēr arī te viss nemaz nav tik skaisti, kā tas tiek pasniegts. Realitātē te būtu jārunā par vakcinētiem infekcijas nēsātajiem, kas ir vēl viens nezināmais faktors vakcinācijas vienādojumā. Esmu runājusi ar cilvēku, kuram kakla sāpju gadījumā ģimenes ārsts ir paņēmis iztriepi no žāvas. Analīze ir uzrādījusi difterijas ierosinātāju un cilvēkam ir bijis kāds laika posms jāpavada Latvijas Infekciju centra izolatorā, dzerot antibiotikas, lai arī pats cilvēks nebija slims, bet kā nēsātājs varēja aplipināt citus. Un te jājautā, cik daudzi cilvēki kakla sāpju gadījumā tā uzreiz iet pie ārsta un cik daudziem cilvēkiem ārsts tā uzreiz paņem iztriepi no žāvas, un aizsūta uz laboratoriju? Un kurš tagad pateiks, cik daudzi šādi infekciju nēsātāji staigā pa pasauli izplatīdami infekciju? Paši smagi nesaslimst, bet infekciju nēsā un izplata, un paši netiek izolēti.

Otrs gadījums, ko man pastāstīja kāda ārste ir par kādu bērnu, kas ir bijis vakcinēts, bet kas kā nēsātājs atnesis garā klepus infekciju uz mājām (pašam tikai neliels krekšķis) otram ģimenes bērnam, kas vēl nav bijis vakcinēts un kas ir saslimis. Ja vecākajam bērnam būtu bijuši izteikti simptomi, tad vecāki būtu viņu izolējuši un nebūtu laiduši pie zīdaiņa. Te jājautā, vai šie gadījumi liecina par kolektīvo imunitāti, vai arī par vakcinētiem infekciju nēsātājiem? Vienā gadījumā kakla sāpes, otrā gadījumā – neliels krekšķis nav liecinājuši par nopietnu slimību. Tā kā abos gadījumos cilvēki bija vakcinēti, tad pašiem tas izpaudās vieglā formā, bet abos gadījumos viņi bija infekciju nēsātāji. Tātad – kāda te kolektīvā imunitāte? Sanāk tikai individuālā. Vakcinācija nepasargā ne no nēsāšanas, ne no saslimšanas. Vai infekcija šādi tiek izskausta vai drīzāk nekontrolēti izplatās caur tiem, kas ir vakcinēti? Vai tad kāds pārbauda katru, kas ieklepojas vai kuram iesāpas kakls?

Treškārt, nākamais lielums, kas ir palicis ārpus šī vienādojuma, ir pašas vakcīnas. Arī ar tām nav tik viennozīmīgi! Papētiet, iedziļinieties un paanalizējiet!

Vispirms te jāpiemin kompensācijas tiem, kas cietuši no vakcīnām. Mūsdienās pavisam vienkārši var atrast ASV datus par tiesas ceļā piedzītām kompensācijām, kas jāmaksā tiem, kas cietuši no vakcīnu radītām blaknēm. Kompensāciju summas par pēdējiem 30 gadiem. Veseliem trīsdesmit gadiem! Kuru interesē konkrētas summas – lūdzu! – te atrodams ziņojums, kas publicēts 2018. gada 1.decembrī (https://www.hrsa.gov/…/vaccine-compensation/data/monthly-st… ). Vai kāds pieļauj iespēju, ka šīs astronomiskās summas tiek maksātas bez pamata?

Tāpat te vietā būtu uzdot jautājumu, kāpēc šāda valsts organizācija vispār ASV ir radīta un pastāv, ja jau vakcīnas ir drošas un pārbaudītas? Vai tas liecina par to, ka gadījumā, ja valsts uzspiež vakcināciju obligātā kārtā, tad valstij ir jāizvērtē katrs blakņu gadījums un arī jāuzņemas atbildība, maksājot kompensāciju? Vai vakcinācijas aizstāvji un Latvijas valsts ir gatava šim mērķim budžetā paredzēt nodokļu maksātāju naudu, ja gadījumā Latvijā tiktu ieviesta ar likumu obligāta vakcinācija, no kuras vecāki nevar atteikties? Un vai tiešām valstij to vajag darīt, ja vakcīnu jautājumā ir joprojām tik daudz neskaidrību?
ASV Nacionālajā Vakcīnu informācijas centra (National Vaccine Informatiom Center) mājas lapā ir izdalīta atsevišķa lapa – Starptautiskais memoriāls vakcīnu upuriem (The Internatonal Memorial for Vaccine Victims) – tiem kuriem dzīve uz visiem laikiem izmainījusies pēc vakcinācijas https://www.nvic.org/Vaccine-Memorial.aspx).

Ja diplomēti un sertificēti ārsti joprojām turpina publiski teikt, ka vakcīnām ir tikai rožainā puse, ka tās par katru cenu būtu jāuzspiež visiem, tad atliek secināt, ka vai nu viņi paši neko vairāk par oficiālo propagandu nezina, vai arī neseko līdzi tam, kas notiek šajā jomā pasaulē, vai arī to vienkārši ignorē. Ja tas ir tā – tad, piedodiet, ir jāapšauba viņu profesionalitāte.

Ceturtkārt, gan cilvēku pieredzē, gan zinātniskajos pētījumos iezīmējas saikne starp vakcīnām un hroniskām autoimūnām saslimšanām. Te neminēšu saiknes starp vakcīnām un citām veselības problēmām.

Minēšu kādu konkrētu gadījumu, kā kādā ģimenē ir ienācis juvenils idiopātisks artrīts (JIA), kas ir biežākā autoimūnā saslimšana bērnu vecumā ar prevalenci apmēram 1/1000 iedzīvotājiem (Latvijas Pediatru reimatologu asociācija, 2011). Meitene pēc vakcinācijas trīs gadu vecumā saslima ar masaliņām un nokļuva slimnīcā. Bijusi liela nesaprašana, kā tad tā, jo meitene esot bijusi vakcinēta pret masaliņām. Drīz pēc tam saslimusi ar juvenilo idiopātisko artrītu. Runājot par autoimūnām saslimšanām ir jāmin, ka nav viena cēloņa, kas izraisa saslimšanu. Lai saslimtu ar kādu autoimūnu saslimšanu, pamatā ir jābūt ģenētiskai predispozīcijai, kura var neizpausties, ja nav ārēja negatīvā faktora, kas to izprovocē. Kad meitene jau bija saslimusi ar JIA, tad pārbaudot atklājās, ka viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns. Tiem, kuriem ir šis antigēns, ir risks saslimt ar JIA, ja rodas ārēji provocējoši faktori, kā šajā gadījumā – vakcīna. Šobrīd meitenei ir 17 gadi. Savukārt, otra māsa nekad nav potēta, šobrīd ir 10 gadi un ar veselību nav problēmu. Kā izrādās, tad arī viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns, bet viņai nav JIA.

Pētījumā „Vakcīnas, adjuvanti un autoimunitāte” (Vaccines, adjuvants and autoimmunity; https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26275795), kas publicēts žurnālā Pharmacological Research 2015.gada oktobrī, norādīts: „Tā kā vakcīnas tiek dotas iepriekš veseliem saņēmējiem, kuri varbūt nekad nesaslimtu ar [autoimūnu] slimību, ja netiktu imunizēti, tad nelabvēlīgie gadījumi ir rūpīgi jāapskata un jāizvērtē pat tad, ja to skaits ir neliels.” Būtu interesanti uzzināt, kurš Latvijā ar to nodarbojas, jo cik saprotams no BKUS infektoloģes Bērnu vakcinācijas centra vadītājas profesores dr. D.Zavadskas un no RSU asociētās profesores pediatres infektoloģes Ilzes Gropes publiski teiktā, tad viņām par šādu saikni starp vakcinācijām un autoimūnajām saslimšanām nekas nav zināms.

Tādi pētījumi, kas norāda uz vakcīnu saikni ar autoimūnajām saslimšanām, ar katru gadu pieaug. Jaunākie pētījumi liecina, ka autoimunitāti var ierosināt daudzi toksiski ārējie faktori, kuri iedarbojoties noteiktā laika periodā gadījumā, ja ir ģenētiska nosliece, var radīt vienu vai laika gaitā pat vairākas autoimūnas saslimšanas. Vakcīnas (to sastāvdaļas, konservanti, adjuvanti) ir to faktoru grupā, kas var izraisīt autoimunitāti, ko apstiprina dzīvnieku eksperimenti. Kāpēc dzīvnieku? Tāpēc, lai izolētu vienu noteiktu faktoru, ar ko iedarboties uz eksperimenta dzīvniekiem viendabīgā vidē ar noteiktu ģenētisko izcelšanos. Dzīvnieku eksperimentu gadījumā tiek skatīta tikai viena faktora - vakcīnu ietekme. Pētījumā „Adjuvantu un vakcīnu ierosināta autoimunitāte: dzīvnieku modeļi” (Adjuvants- and vaccines-induced autoimmunity: animal models; https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/27417999), kas publicēts 2017.gada februārī žurnalā Imunologic Reseach, atklāts, ka vakcīnu sastāvdaļa – adjuvanti var ierosināt vispārēju autoimūnu atbildi, kuras rezultātā rodas dažādas antivielas. Injicējot vakcīnas veselos dzīvniekos dažkārt tiek ierosinātas tādas saslimšanas, kā reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, Šēgrena sindroms, autoimūnais tireodīts, antifosfolipīdu sindroms.

Vēl kāds pētījums „Vakcinācija un autoimūnās slimības: vai nelabvēlīgo veselības efektu aizkavēšana ir pie horizonta?” (Vaccination and autoimmune diseases: is prevention of adverse health effects on the horizon? https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5607155/), kas publicēts 2017.gada otrajā pusē, aplūko iespējamos autoimūno reakciju mehānismus, kas seko vakcinācijai. Šeit tiek pieminētas tādas autoimūnās saslimšanas kā reimatoīdais artrīts, multiplā skleroze, reaktīvais artrīts, polimiozīts/ dermatomiozīts, nodozais poliartrīts, Gijēna-Barē sindroms, 1.tipa cukura diabēts, idiopātiska (slimība ar nezināmu izraisītāju) trombocitopēnija un autoimūnais tireodīts. Autori ir apkopojuši arī pārskatāmu tabulu, kur apkopots, kādas autoimūnas saslimšanas radušās pēc noteiktām vakcīnām.

Tā šajā tabulā redzam, ka hepatīta B vakcīna (HBV), stingumkrampju (tetanus) vakcīna un Sibīrijas mēra (anthrax) vakcīnai ir tiešs sakars ar tādu smagu autoimūnu saslimšanu kā sistēmisko sarkano vilkēdi, bet vakcīnai pret b tipa Haemophilus influenzae infekciju (HIB) ir saikne ar 1.tipa cukura diabēta attīstību, kur pacientiem pēc tam visu mūžu jāmēra vairākas reizes dienā glikozes līmenis asinīs un jālieto insulīns.

Ņem tik un lasi, ja vien barjera nav nepietiekošas angļu valodas zināšanas! Tie ir nopietni brīdinājumi! Vai mazajai Latvijai tie būtu jāignorē? Iespējams, lielās nācijas var atļauties šos eksperimentus ar vakcīnām. Vai mēs to varam, ņemot vērā sarūkošo Latvijas iedzīvotāju skaitu? Un tas ir jautājums arī par veselības un dzīves kvalitāti.

Ņem, lasi un domā… Ir viegli domāt, ja ir viens skaidrs cēlonis, kas izraisa kādu problēmu, un sekas iestājas tūlīt. Tad ir pamatoti atzīt šo cēloņsakarību. Tomēr, ja vēlamies patiešām balstīties zinātnē un būt godīgi, tad jāatzīst, ka šis vienādojums - ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā - nav tik vienkāršs. Dzīves pieredze un pētījumi te ievieš korekcijas, un tad zinātnei ir jāprot analizēt datus arī tad, ja cēloni no sekām atdala laika distance, ja vairāku nelaimīgi sakrītošu faktoru summa rada kādas konkrētas sekas.

Tieši tāpēc šajā problēmā atrast skaidru cēloņu-seku ķēdīti nemaz nav tik vienkārši (pēdējos gados šo ķēdīti skaidrāku padara eksperimenti ar dzīvniekiem kontrolētos apstākļos). Nav brīnums, ka medicīnas datu bāzēs, īpaši agrākos gados, var atrast arī zinātniskus rakstus par to, ka vakcīnas nekādā ziņā nerada komplikācijas un neietekmē turpmāko veselību, un vakcīnai sekojoša veselības problēma tiek traktēta kā gluži nejauša sakritība. Tieši tāpēc vēl nozīmīgāk būtu nevis to ignorēt, bet vākt ziņojumus par visām kaitīgajām blaknēm, ko izraisa vakcīnas, tos apkopot un analizēt. Tieši tāpēc tas nav pieļaujams, ja šajā jautājumā tiktu pieņemta diskriminējoša likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas. Likumdošanu, kas skar visas sabiedrības veselību un turpmāko dzīves kvalitāti, nedrīkst pieņemt, balstoties uz vienkāršu sākumskolas līmeņa vienādojumu - ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā. Tas mūsdienās, kad jau ir pieejami pētījumi, kas ievieš lielāku skaidrību, ir primitīvi un pat noziedzīgi.

Ļoti pamatots ir dr. Edgara Medņa teiktais, ka šajā jautājumā katram pašam ir jāiedziļinās, jāizsver visi par un pret, un jāpieņem apzināts lēmums – vakcinēties vai nē (https://baltataka.lv/lemums-par-vakcinesanos-japienem-apzi…/…)

Vakcinācija ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem, no kuriem tikai dažus esmu te ieskicējusi. Šie jautājumi noteikti prasa padziļinātu, nopietnu iedziļināšanos un tālāku izpēti, ja to vēlas risināt godīgi. Mani kā mammu un kā pacienti neapmierina vakcinācijas aizstāvju primitīvā pieeja un propaganda. Vai pietiek ar to, ka viņi ir dzīvi, bet kā Lilijas gadījumā – nav spējīgi par sevi parūpēties? Vai šobrīd kāds ārsts var uzņemties atbildību un mierīgu sirdi dot nozīmējumu bērnam uz vakcināciju, ja iepriekš nav izvērtēta ģenētiskā predispozīcija saslimt ar kādu autoimūnu saslimšanu? Padomāsim par dzīves kvalitātes jautājumu vakcināciju upuriem. Un kas notiek autoimūnu saslimšanu gadījumā visa atlikušā mūža garumā, kad ir jācieš sāpes, jāpiedzīvo funkciju ierobežojums, jāievēro noteikts uztura režīms, jāsamierinās ar vides ierobežojumiem un jālieto medikamenti (glikokortikoīdi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, jaunie līdz galam nepārbaudītie bioloģiskie medikamenti, hormonu preparāti – insulīns, levotiroksīns), kas ilgstošu gadu gaitā rada arvien jaunas blaknes vai pat saslimšanas.

Marika Čerāne: https://www.facebook.com/photo.php?fbid=2283624694990065&set=a.827024093983473&type=3&theater