- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
- Kas ir noticis?
- Pilsoņi ir sākuši mainīties...
- Tas taču nav iespējams!
- Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
- Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
- Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
- Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
- Tieši tā. Sliktāku nav.
- Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
- Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
- Un karš?
- Stāstam par to, cik vien spējam.
- Un cenas?
- Nepārtraukti ceļam uz augšu.
- Bet algas?
- Minimālās.
- Un? Cilvēki tiešām smaida?
- Tieši tā!
- Neticami!
- Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
- Ko?

Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.

- Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
- Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
- Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
- Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
- Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.

Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.

- Varbūt vēl samazināsim algu?
- Agrāk tas līdzēja.
- Vai varbūt visus sūtīt karā?
- Ok, arī labs variants.
- Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
- Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi...
- Kā tas var būt?

Ieradās otrs ziņotājs.

- Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
- Kādas ir sekas?
- Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
- Piemēru!
- Patstāvba.
- Kas?
- Viņi vairāk necer uz valsti...
- Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
- Viņi par to vairs nedomā.
- Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
- Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
- Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
- Vecais pelēkais ir izgājis no modes.

Ierodas trešais ziņotājs.

- Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
- Kas — suņi ir sākuši runāt?
- Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
- Opā...
- Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
- Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
- Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
- Kas vēl notiek?
- Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
- Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
- Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.

Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:

- Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
- Bet tās vairs neviens nesmēķē.
- Kāpēc?
- Neesot vairs stilīgi.
- Kā tā?
- Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
- Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
- Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
- Tā-tā.

Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.

- Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
- Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.

/aizņēmos no kāda fb drauga .../

Autors: Denis Safron.
Avots: Mr. Freeman.