DIENA 2010. gada 22. jūnijs.

Krievijā.

Brīdinājums par rietumu t.s. "bērnu tiesību aizstāvju" struktūru invāziju:

“Mēs neesam pret bērnu aizsardzību. Mēs esam pret jēdzienu samainīšanu, pret to, it kā ka bērnam būtu jānodrošina viena veida otršķirīgas tiesības, tam atņemot pamattiesības - tiesības uz vecākiem, tiesības nebūt bārenim. Mēs esam pret galvassāpju ārstēšanu, amputējot galvu.

Par kādām bērnu tiesībām var runāt, ja bērns nokļuvis bērnu namā, kur bērni bieži tiek pakļauti piekaušanai un ļaunprātīgai izmantošanai, un pēc šādām "mācībām" ir tik lielā mērā sociāli sakropļoti, ka pēc tam tikai 10% no tiem var iekļauties sabiedrībā? Līdz sirds dziļumiem mūs ar savu liekulību pārsteidz "bērnu tiesību aizstāvji", kurus neinteresē ne bērnu namu iemītnieku audzināšanas problēmas, ne ielu bērnu problēmas, ne niecīgie pabalsti bērniem utt. Kā var, nespējot tikt galā ar šīm problēmām (kas ir amatpersonu pienākums!) pārmest vecākiem pedagoģiskas nepilnības un tādēļ tos represēt?

"Bērnu tiesību aizstāvji", centrējas uz jēdzienu, ka nevis vecāki, bet valsts ir bērnu aizbildnis. Ģimene tiek uzskatīta tikai par "labvēlīgu vidi", lai audzinātu bērnu. Vecāki ir tādi kā trešās personas "bērnu aizsardzības" sistēmā, tie tur ir kā pagaidu piesaistītie, lai veiktu pienākumus, kas saistīti ar bērna audzināšanu un tos var atlaist jebkurā brīdī. Tāda ir šīs sistēmas ārprāta sakne un būtība. Visos laikos tika uzskatīts, ka vissliktākais, kas var notikt ar bērnu, ir tam kļūt par bāreni. Bet nu saskaņā ar cilvēknīdēju loģiku iznāk, ka krēsls, galds, apelsīni vai dezinfekcija bērnam ir svarīgāki, nekā vecāki. Tie, kuri to ir izdomājuši, patiešām ir bērnu ienaidnieki!” (Krievijas Demogrāfiskās drošības institūta direktores I. Medvedevas materiāli.)

Somijā.

No blogiem:

..... Nepilngadīgo tiesvedības sistēma Somijā ir izveidojusi koncentrācijas nometņu tīklu. Valstī ir vairāk nekā simts tā saukto bērnu namu, kas patiesībā ir privātcietumi, kur strādā tūkstošiem darbinieku. Ja bērns nokļūs tur, tam maz izredžu tikt atpakaļ. Bērni ir nepieciešami šī biznesa īpašniekiem, lai saņemtu lielās subsīdijas no valsts.

Somijas presē regulāri publicē ziņojumus par policijas meklētiem pusaudžiem, kuri izbēguši no bērnu namiem. Patiesībā šie politieslodzītie grib vienīgi nokļūt mājās pie mātes un tēva, brāļiem un māsām. Bet policija atrod tos un nodod atpakaļ cietumā ...

Galvenais nosacījums šajā represīvajā sistēmā ir slepenība: visi materiāli ir stingri noslepenoti, un piekļuve tiem nav iespējama, motivējot to ar "bērna interesēm". Uz šī jēdziena arī balstās visa ši represīvā sistēma. Šīs "bērna intereses" vispirms izpaužas tajā apstāklī, ka bērni kļūst par valsts īpašumu. Neviens nespēj kontrolēt represīvās mašinērijas darbību, jo viss ir noslepenots. Kad Somijā sākās izmeklēšana skandalozajā Roberta Rantalas lietā, izrādījās, ka Turku pilsētas sociālo dienestu vadītājs neko nezina par šiem notikumiem, jo pat viņam nav tiesību piekļūt klasificētai informācijai.

Tā saucamie "sociālie darbinieki" var darīt jebko, jo tie netiek kontrolēti. Ļoti bieži, par sociāliem darbiniekiem kļūst sadisti, kam sagādā baudu iznīcināt ģimenes un ņirgāties par upuriem.

Francijā.

No preses:

… Likums, sabiedrība un valsts labāk nekā ģimene zina kā vajag audzināt bērnus. Ģimene vispār ir tikai tāds papildinājums, un bieži vien šķērslis un traucējums, lai sasniegtu kādu institūcijas iecerētu mērķi. "Mums ir izmanto katra iespēja iejaukties ģimenes lietās". Tādi ir "bērnu tiesību" un "bērnu aizsardzības" sistēmas pamatkanoni.

Francijā šī sistēma ļoti lepojas ar savu neatkarību. Bet tajā pat laikā aktīvi attīsta tās paplašināšanās iekšējos stimulus. Tā nepieļauj absolūti nekādas ārējās ietekmes. Pat valsts prezidents bērnu nevar izpestīt no patversmes, kamēr pieaugušu noziedznieku apžēlot var.

Kāpēc gan viņš būtu jāapžēlo, sistēma ir svēti pārliecināta, ka tā darbojas tikai bērna interesēs. Šī sistēma nepazīst iejūtību, tā rada daudzu cilvēku katastrofas un traģēdijas. Piemēram, plaši zināmais absurdais formulējums, pamatojoties uz kuru bērns tika atņemts kādai mātei - pārlieku liela mīlestība no mātes puses. Un tā nolēma psihologs, kurš nebija pat runājis ne ar bērnu, ne māti.

Kad Francijas valdība arodbiedrību spiediena rezultātā sociālo lietu ģenerālinspektoram Pjeram Navesam pieprasīja atskaiti par nepilngadīgo šķiršanu no ģimenēm, rezultāti izrādījās šokējoši. "Milzīgs daudzums bērnu ir atņemti vecākiem. Tiesneši un sociālie darbinieki regulāri pārkāpj likumu. Starp tiesību aktiem un to īstenošanu praksē ir liela atšķirība. Vienā un tajā pašā tiesā tiesnešu darbības metodes ir atšķirīgas. Nav kvalitātes kontroles sistēmu, lai aizsargātu bērnus un ģimenes. Attiecībā uz ģimenēm, ne rūpes, ne cieņa netiek izrādīta. Prokuratura nevar uzraudzīt visas lietas, jo to ir pārāk daudz. Sociāliem darbiniekiem un tiesnešiem ir neierobežota vara pār bērna likteni. Tie bieži atņem bērnus tikai uz anonīmu telefona zvanu pamata".

No 2 miljoniem sociāliem bāreņiem Francijā, saskaņā ar speciālistu atzinumiem, gandrīz puse ir vecākiem atņemti bez pietiekoša pamata, tātad nelikumīgi. Vācijā pagājušajā gadā tika atņemti 70 tūkstoši bērnu, puse no tiem - sliktu materiālo apstākļu dēļ. Piecu miljonu Somijā - 11 000.

Izmirstošajās Rietumu valstīs liela daļa cilvēku nevēlas bērnus arī tāpēc, ka viņi negrib, lai viņu ģimenes dzīvotu zem sistēmas Damokla zobena, kad katrā mājā, jebkurā laikā, dienā un naktī, bez brīdinājuma var ielausties "bērnu tiesību" darbinieki un pārbaudīt kas atrodas jūsu ledusskapī, un nedod Dievs, ka viņiem nepatiks produktu asortiments, jo tas var būt iemesls jūsu bērnu atņemšanai.

ASV, Kalifornija. 

Stāsta bijušais sociālo pakalpojumu departamenta darbinieks:

“Darba ņēmējs nevar atļauties zaudēt darbu. Tādējādi, viņš darīs visu, lai saglabātu savu darba vietu. Viņam jāpierādīta, ka viņš efektīvi pilda savus uzdevumus, tādēļ viņš nedrīkst būt pārāk pielaidīgs, viņam jāsavāc pietiekoši daudz materiālu, uz kuriem balstoties, varētu pieņemt lēmumu par bērnu atņemšanu.

Ja viņi ienāk jūsu mājā, viņi domā, "ko es vēl varētu uzzināt par šo ģimeni, lai atrastu iemeslu atņemt bērnu?” Pat tad, ja šie darbinieki, šķiet jauki un uzticami, atcerieties, ka viņiem ir jānopelna sava alga. Lai saglabātu savu darba vietu, viņiem vajag izņemt bērnus no ģimenēm. Viņi ir kā vilki avju ādās. Viņi saka "mēs tikai paskatīsimies”. Atcerieties, pat, ja šis cilvēks šķiet patīkams, viņš iekšēji lielākoties ir uzticīgs sistēmai. Aiz katra šķietami laba sociālā darbinieka slēpjas pieredzējis novērotājs, kurš centīsies atrast kādu iemeslu, lai atņemtu jūsu bērnu. Neuzticieties šiem cilvēkiem!”

Latvijā

Kur gan tas paliks, globalizācija, Eiropas Savienība, gan jau pie mums arī notiek tā. Par nacionāla mēroga skandāliem it kā nebūtu dzirdēts, bet ziņās vai TV sižetos pa brīdim manāmi trauksmes signāli:

Kādai ģimenei dzimumdienā uzdāvina dekoratīvās žurciņas. Lai bērni priecājas. Ļaunās tantes gan nepriecājas, tās necieš nekādas žurkas un bērni uz iestādi prom Tur žurkas nebūs.

Citā mājā no kaimiņu dzīvokļa ieviesušies prusaki (no kuriem, kā zināms, ir ļoti grūti tikt vaļā). Antisanitārija. Prom bez vārda runas.

Citur dzīvoklī neesot bijis izdarīts remonts. Prom.

Ar likumu sankcionētais iemesls – “bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību”. Tik pat bezgalīgi stiepjams un jebkuram piemērojams, kā tas 58. pants, pēc kura komunisti nobendēja desmitus miljonus cilvēku. Был бы человек, статья – найдется. Pantu piemeklēsim jebkuram.

Baštiks gan kādreiz aizstāvēja daudzbērnu ģimeni, kura mitinājās dārza mājiņā un neļāva to izpostīt. Taču runā, ka tieši Baštika laikā tikuši pieņemti daudzi likumi, kas darīja iespējamu bērnu likumīgu nolaupīšanu. Laikam jau nespēja pretoties spēcīgajam lobijam.

Un šeit nav runa par tiem gadījumiem, kad bērni tiek izglābti no vides, kur tiešām ir reāli apdraudēta to nākotne - deklasētu elementu vai noziedznieku vides.   

Bet visbaisākais ir tas, ka bērnus nu var atņemt ar vienpersonisku lēmumu un nekavējoties. Ja ir laimējies un šo vienpersonisko varu nes jauka, bērnus mīloša, palīdzoša, sirsnīga un iejūtīga darbiniece, tad kontroli ir izredzes pārdzīvot.

Bet tikpat labi šo vienpersonisko lēmumu var pieņemt Nejaukā Tante. Pēc revolucionārās sirdsapziņas. Un kā raksta Rīgas bāriņtiesas funkcionāre Inese Ērgle – (grūti noticēt savām acīm) - pie vismazākajām aizdomām! (Nākotnes Vārdā, 2008,11)

Revolucionāro tribunālu darbībā noteicošais faktors bija tā sauktā “revolucionārā sirdsapziņa". Noslepkavoto skaits un "sirdsapziņas" tonuss bija visbanālākā veidā atkarīgi no ikdienišķām fizioloģiskām sajūtām. Uznāk slikts garastāvoklis - apsūdzētais mirst.

Mūsdienās uznāk tantei dusmas par sava brūtgāna potences problēmām vai iesāpas zobs - un kādai ģimenei tajā dienā uz mūžu tiek izpostīta dzīve.

Bet ko tad Gudrās Galvas? Neko. Cilvēku likteņi taču neatrodas to interešu sfērā.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” pieņemšanu trešajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 75, pret un atturas - nav. Likums pieņemts.

https://www.diena.lv/blogi/vienbalsiga-vienaldziba-un-revolucionara-sirdsapzina-739279