Pa pasauli klīst spoks – gendera ideoloģija

"Gabrielas Kubi raksts “Gendera aktualizācija – slepenā revolūcija” pirmoreiz publicēts 2008. gadā. Taču raksta aktualitāte tikai pieaug: turpinās vīrieša un sievietes identitātes graušana nolūkā veikt antropoloģisku revolūciju un šis process rada nopietnas ontoloģiskas un sociālas sekas. Samērā nesenie notikumi Spānijā, kad tiesa lēma, ka 15 – 16 gadus jauniem zēniem ir tiesības veikt sev dzimuma maiņas operāciju, liek secināt, ka baismīgā revolūcija pieņemas spēkā. Šo revolūciju baro viss tagadnes kultūras relatīvisms, kas tiecas noniecināt jebkuru stabilu identitāti. Tā ir kultūra, kuras ietvaros ideoloģija aicina vienādot zēnus un meitenes, ta ir kultūra, kas apgalvo, ka dzimums ir tikai konstrukts, ar ko var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Šajā gaisotnē pēdējos gados ir uzplaukusi gluži vai mode uz transseksuālismu un dzimuma maiņu, sevišķi jau attīstīto, bagāto valstu jaunatnes vidū. Arī pie mums nerimstas “geju, lezbiešu un transseksuāļu” centieni, izmantojot savu ārzemju domubiedru finansiālo un amorālo atbalstu, stiprināt savas pozīcijas, iefiltrējoties medijos, izglītības sistēmā, pats par sevi saprotams, kultūrā. Raksts, ko ievietoju šeit, ir samērā garš, taču ir vērts to izlasīt. Ceru, ka tas varētu kalpot par pamatu nopietnai disusijai, ne tikai anomnīmu komentāru, bet plašāku, pārdomātu viedokļu veidā."

Gabriela Kubi

Gendera aktualizācija – slepenā revolūcija

Pasauli paverdzina spoks – “gendera” spoks. Tikpat kā nevienam nav saprotama šī jēdziena nozīme, lai gan tas ir iesēdies daudzu prātos un stipri vien ietekmējis kā nacionālās, tā starptautiskās institūcijas. Gendera ideoloģijas plānos ir radīt jaunu cilvēku, kam citu brīvību starpā ir arī dzimuma un seksuālās orientācijas izvēles brīvība, respektīvi tiesības pēc savām iegribām izvēlēties, par ko būt: par vīrieti, sievieti, heteroseksuāli, homoseksuāli, lezbieti, biseksuāli vai transseksuāli. Šāds skatījums uz brīvību un seksualitti, tā vien šķiet, ar ANO, ES un vairuma Eiropas valdību gādību tiks dzīts bērnu galvās, jau, sākot ar bērnudārzu, un pēc tam skolas solā.

Vācijas politikā jau kopš 1999. gada gendera problemātikas aktualizācija ir kļuvusi par ikkatra valdības ministra Leitprinzip un Querschnittsaufgabe. Vācijas Zinātnes un izglītības ministrijas interneta lapā lasām: “Federālā valdība ir apstiprinājusi vienādu iespēju politiku, kas balstīta gendera dimensijas kā noteicoša principa un caurviju uzdevuma aktualizācijas politiskajā stratēģijā.Tādējādi federālā valdība līdzdarbojas procesā, kas norisinās visā pasaulē, un kura mērķis ir efektīvāka vienādu iespēju politikas īstenošana.”

Šīs jaunās ideoloģijas fasāde ir “vienlīdzība” starp vīrieti un sievieti. Lielāka vienlīdzība it kā sekmējot lielāku taisnīgumu. Turklāt nav pat šaubu ēnas par to, vai tiešām, pasludinot par vienlīdzīgiem tos, kas vienlīdzīgi būt nemaz nevar, iespējams dot kādu ieguldījumu nākotnes ekstraordināro izaicinājumu risināšanā. Taču aiz fasādes paslēpts totāls uzbrukums tikumiskajām normām, un par to mums ir jāpateicas Rietumu kultūrai.

Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem vārds “genders” bija termins, ko vairākās valodās lietoja vārdu gramatiskās dzimtes atšķiršanai. Šo terminu pārķēra radikālās feministes, kuras parasti ietilpst starptautiskajās geju un lezbiešu organizācijās, lai attīstītu ideju par to, ka indivīda “dzimtei” (genderam) nav nekā kopīga ar bioloģisko dzimti. Šo feministu mācībā pausts, ka nav vis divas dzimtes, bet gan sešas vai vairākas, atkarībā no tā, kādas ir konkrētā indivīda seksuālās izvēles. Brīvai gendera izvēlei ir jākļūst par valdošo tendenci, un tas jāpanāk, izmantojot valdību atbalstu, kurām taču jāseko laika gara prasījumiem.

“No gendera dimensijas izrietošā perspektīva” neatzīst nekādas būtiskas vai iedzimtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, neraugoties uz to, ka ikviena cilvēka organisma šūna ir vai nu vīrišķa vai sievišķa; gendera pieeja noniecina un ignorē neiroloģisko, medicīnisko, psiholoģisko un socioloģisko pētījumu rezultātus, kas skaidri norāda uz vīrieša un sievietes identitātes atšķirībām, uz katram dzimumam raksturīgo smadzeņu struktūru, hormonālo līdzsvaru, psihes uzbūvi un sociālo uzvedību.

Vispasaules sieviešu konference Pekinā 1995. gadā

Izrāvienu savos centienos virzīt “gendera perspektīvu” feministu un lezbiešu nevalstiskās organizācijas panāca Vispasaules sieviešu konferencē Pekinā 1995. gadā. Viņas labi apzinājās, ka sociālās pārmaiņas nevar īstenot, neizmainot retorikā lietoto leksiku. Un viņām konferences dokumentos izdevās vārdu “dzimte”, kas apzīmē dzimuma atšķirības, nomainīt ar vārdu “genders” – patiešām apbrīnojams stratēģisks gājiens.

“Ģimenes koalīcija” (Family Coalition) mēģināja tam turēties pretī, bet nesekmīgi. Šī koalīcija pauda protestu pret konferences noslēguma rezolūciju: “”Pekinas darbības platforma” ir tiešs uzbrukums lielākās daļas pasaules iedzīvotāju vērtībām, kultūrai, tradīcijām un reliģiskajai pārliecībai kā attīstības valstīs, tā ekonomiski plaukstošajās zemēs...Dokumentā nav pietātes pret cilvēka cieņu, tas vērsts uz to, lai sagrautu ģimeni, tas ignorē laulības institūciju, noniecina mātes instinkta svarīgumu, vilina uz pavedinošu seksuālo uzvedību, nekārtīgu dzimumdzīvi un tās izplatību pusaudžu vidē.”

”Pekinas darbības platforma” pēcāk pārtapa likumā. Drīz vien pēc Amsterdamas līguma (1999) un ES Nicas pamatiesību hartas (2000) pieņemšanas gendera dimensijas aktualizācija kļuva par obligātu priekšnoteikumu, ko balstīja kolosāli finansu resursi. Aborta jautājums automātiski iekļaujas šīs gendera dimensijas aktualizācijas globālajā dienaskārtībā. Ne mazākajā mērā neiespaidojusies no Eiropā notiekošajām epohālajām demogrāfiskajām pārmaiņām, Eiropas Padomes parlamentārā asambleja 2008. gada 16. aprīlī nolēma, ka visās 47 Padomē ietilpstošajās valstīs kā de jure, tā de facto ir jābūt tiesībām uz abortu.

Kultūras revolūcija

Vācijas universitātēs šobrīd ir 29 gendera pētījumu institūti – šis tirgus strauji attīstās, tā pieauguma tempi ir ievērojami. Gendera dimensijas pētījumi ir kārtīgi iesakņoti humanitārajās katedrās, un tie izplatās arī robeždisciplīnās. To nolūks ir likvidēt “patriarhālo un heteronormatīvo” izglītības saturu. Studenti atzīstas, ka “gendera perspektīvas” iesavināšana ir svarīga, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus un veidotu karjeru. Bez akadēmiskajām institūcijām ir arī neskaitāmas konsultāciju organizācijas, kā arī visvisādi citi veidojumi, ko finansē vai nu atsevišķas valstis vai ES, un kas izplata gendera ideoloģiju.

Vācijā politisko kontroli veic centrs, kas veidojas no federālās Ģimenes lietu ministrijas, starpresoru darba grupas gendera dimensijas aktualizācijai un Berlīnes Humbolta universitātes starpdisciplināro gendera pētījumu centra. Finansējums nāk no Ģimenes lietu ministrijas budžeta. Un, tā kā nav viegli mainīt pieaugušo uzskatus par seksualitātes formām, sevišķi tāpēc, ka šos uzskatus līdz nesenai pagātnei balstīja likums un sabiedriskā doma, šīs kultūras revolūcijas pamattrieciens ir vērsts pret jaunākajām paaudzēm – bērniem un pusaudžiem.

Daži jaunākie piemēri

2008. gadā Brazīlijā vispārizglītojošajās skolās no 1. līdz 9. klasei oficiāli tika ieviests priekšmets “seksuālā daudzveidība”. Valsts tālaika prezidents, sociālists Luiss Lula da Silva nosaucis “homofobiju” par “visperversāko slimību, kāda jelkad ir saindējusi cilvēka prātu.”

Vīnē bērnu aprūpes asociācija “Fun&Care” bērniem vada nodarbības, lai “paaugstinātu viņu jūtīgumu pret gendera dimensiju”, un māca viņiem “leksiku, kas atbilst šai dimensijai”. Zēni šajās nodarbībās saņem somiņas ar kosmētiku un princešu tērpus, meitenēm māca kliegt un pielietot fizisko spēku.

Berlīnē organizācija “Dissens e.V”, kas dibināta 1989. gadā, vērsta uz “gendera demokrātijas” attīstību, cita starpā, tīši graujot zēnos viņu vīrišķo identitāti.

Pēc tam, kad kādā Bavārijas bērnudārzā vairākkārt bērni seksuāli uzmācās cits citam, norūpētie vecāki tika informēti, ka bērniem ir tiesības uz seksualitāti, uz masturbāciju, uz spēlēm “ārstos”. Mēģināt izdarīt dzimumaktu, tā, lūk, esot normāla lieta, bērniem tas esot jāļauj.

“Bundeszentrale für gesundheitliche Aufklärung”, ka pakļauta Vācijas Ģimenes lietu ministrijai, izplatīja 650 tūkstošus brošūru vecākiem “Ceļvedis bērnu seksuālajā audzināšanā”. Brošūrā vecākiem tika ieteikts seksuāli stimulēt pašu bērnus. Masu informācijas līdzekļu spiediena rezultātā ministrija 2007. gada jūlijā tomēr bija spiesta norobežoties no šīm brošūrām un tās atsaukt.

Kas ir sekmējis gendera dimensijas pārtapšanu par valdošo ideoloģiju

Iemesli tam, kāpēc gendera ideoloģija tik ātri ir pārvērtusies par valdošo diskursu, jāmeklē marksismā. Markss un Engelss savulaik pamatoja bezšķiru sabiedrības, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību, utopiju. Jaunais totalitārisms darbojas, izmantojot to pašu veco “vienlīdzības” mānekli, uz kuru cilvēki tik labprāt krīt vienmēr, jo kopš Kaina laikiem cilvēka sirdī ligzdu sev ir savijusi skaudība. Tomēr, lai ko arī neteiktu, mēs taču labi zinām, ka neesam “vienlīdzīgi”. Nav šaubu, ka katra personība – radība – pati par sevi ir vienlīdzvērtīga Dieva, mūsu Tēva priekšā. Taču socālisti revolucionāri aizvien vienlīdzību noreducē līdz vienādībai, aizmirstot, ka vienveidība grauj mūsu cilvēcību, kuras būtība ir unikalitāte.

Līdzīgi kā agrākie utopiskie projekti, arī gendera ideoloģija tiecas radīt “jaunu cilvēku”, taču tā jau grib transformēt dziļākus slāņus nekā tie, uz kuru pārveidi pretendēja līdzšinējie “radītāji”. Programmu noformulēja jau Frīdrihs Engelss XIX gadsimtā: “Pirmais sociālais konflikts cilvēces vēsturē sakrīt ar antagonisma pieaugumu starp vīru un sievu monogamā ģimenē, bet pirmā apspiešana notika brīdī, kad vīrieši sāka uzkundzēties sievietēm.”.

No tā izriet, ka, lai likvidētu iedomāto šķirisko konfliktu starp vīru un sievu, ģimene ir jaiznīcina. Iepriekšējā gadsimta ietekmīgā feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķuma verdzības” un izsludināja gendera revolūciju ar savu slaveno frāzi: “Par sievieti nepiedzimst, par to kļūst”. 1968. gada studentu nemieru intelektuālie tēvi Teodors Adorno, Makss Horkheimers, Herberts Markūze un Vilhelms Raihs šo kaujas saucienu atbalstīja “no flangiem”, sacerot teoriju par “autoritārās ģimenes” gāšanu un efektīvi propagandējot atteikšanos no “judeo-kristietiskās” dzimumu morāles par labu tā dēvētajai “seksuālajai atbrīvošanai”.

Tagad, kad kopš tā laika ir uzaugusi jau nedaudz vairāk kā viena paaudze, kļuvuši redzami rezultāti: gendera ideoloģija ir novedusi sabiedrību līdz absurda bezdibenim. Galvenā gendera ideoloģe Džūdita Batlere, profesore Kalifornijas universitātē un Eiropas starpdisciplināro pētījumu universitātē Šveicē, vienlaikus ir arī Starptautiskās geju un lezbiešu tiesību aizstāvības komisijas vadības sastāvā. Viņa sludina, ka”bioloģiskā dzimte” ir “normatīvs fantazms”, ko uzspiedis “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.

Ja nu vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumidentitāte ir iznīcināta, tad nekas vairs nevar traucēt dekonstruēt sociālās lomas un institūcijas. Tā kā neviens sociālais sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, par dekonstrukcijas mērķi ir jākļūst itin visām socālās dzīves sfērām: laulībai, ģimenei, tēva un mātes lomai, audzināšanai, valodai, darbam, kultūrai un reliģijai. Šo procesu dēvē par “gendera dekonstrukciju”. Universitāšu gendera pētījumu institūtu absolventiem tādējādi ir pieaudzis darba apjoms, un viņi patiešām dara daudz.

2008. gada 3. septembrī Eiropas Parlaments ar 504 balsīm “par” un 110 “pret” pieņēma “rezolūciju par mārketinga un reklāmas ietekmi uz vīriešu un sieviešu līdztiesības problēmas risinājumu” (A6-0199/2008). ES parlaments vēlas likumdošanas ceļā aizliegt tā dēvētos “attēlus, kas satur seksuālus stereotipus”. Ne reklāmā, ne mācību grāmatās, ne video un kompjūterspēļu produkcijā, ne internetā bērniem “kopš pirmajiem viņu socializācijas gadiem” nedrīkstēšot radīt sievieti pie plīts, tās vietā būs jārāda vīrietis; tas pats attieksies uz vīrieti pie automašīnas stūres, viņa vietā būs jāsēž sievietei. Vispirms tika izmainīta valoda, tagad tiek mainīta tēlu sistēma.

Eiropas Parlaments jūtas tā, it kā tam būtu piešķirtas tiesības sagraut pašu kultūras kodolu – sievietes un vīrieša identitātes atšķirību. To var nosaukt par savveida jaunlaiku svētbilžu grautiņu. Cilvēkus, kuri apgalvo, ka dzimumu polaritāte ir dabas dota, vai tādus, kuri vienkārši tic, ka Dievs cilvēkus ir radījis kā vīrieti un sievieti, uzskata par kristiešiem “fundamentālistiem”, kurus jāpiespiež apklust un pēc tam jāpadara nekaitīgus.

Tai pašā laikā Eiroparlamenta deputātiem nav intereses ar tādām pašām operatīvām metodēm aizsargāt sabiedrību no indīgā pornogrāfijas un vardarbības tvana. 35% no internetā lejuplādētajiem materiāliem ir pornogrāfiski, pasaules pornotirgus peļņa saniedz 57 miljardus dolāru gadā. Lūk, kur ir purvs, kurā zeļ gendera ideoloģija. Tur arī iemesls, kāpēc nav nekādas oficiālas pretdarbības šai ideoloģijai.

Kāpēc gan sievietes neredz to, ka viņu brīvība būt par sievām un mātēm tūlīt, tūlīt tiks nežēlīgi iznīcināta? Kāpēc vīrieši nesaprot, ka šaušalīgā dzimumu cīņa ir izraisīta ar nolūku atņemt viņiem spēku un identitāti, ka šī cīņa jau ir atņēmusi viņiem ievērojamu teritoriju, novedot pie jūtamas zēnu diskriminācijas audzināšanas procesā?

Totalitārisma jaunais tērps

Ideoloģija – ar šo terminu es apzīmēju melīgo domāšanu, kas kalpo mazākumam, kurš maskē savas īstenās intereses – sagrauj veselīgās sociālās struktūras un noved pie totalitārisma. Kristietība tikai nule kā mostas no bezgalīgas plauksmes, demokrātijas un reliģiskās brīvības maldu miega, bet ienaidnieks jau paguvis spert vairākus lielus soļus. Pateicoties melīgām birkām, tādām kā “tolerance”, “brīvība” un “nediskriminācija”, ienaidnieka ofensīva tiek akceptēta. Liekot lietā smalkas manipulācijas ar valodu, ienaidnieks panācis, ka opozīcija tiek pakļauta ostrakismam vai pat vajāta juridiski, vēl ne reizes nepaguvusi tā pa īstam rasties.

Izšķirīgu lomu šajā procesā spēlē Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT). Bijušais Vācijas federālais prezidents Romans Hercogs jau pirms kāda laika brīdināja, ka tiekot izskaloti pamati nacionālajai suverenitātei un demokrātijai, jo ECT spriedumi automātiski atceļ atsevišķo valstu likumus. Un tieši ECT ir gendera ideoloģijas spēka centrs.

Tie, kuri nostājas opozīcijā sabiedrības homoseksualizācijai, saskaras ar apmelošanu, ietekmes zudumu un profesionālu izolāciju. Latvijā pazīstamais gadījums, kad Eiroparlaments 2004. gadā atteicās apstiprināt ES komisāra amatā Roko Butiljoni, ir tikai viens no piemēriem, lai arī visai iespaidīgs. Var teikt, ka vārda brīvība vairs nepastāv.

Nicinājuma pilns neoloģisms “homofobija” jau kļūst par juridisku faktu, ko var inkriminēt opozīcijai. Šis termins realitāti apgriež ar kājām gaisā. Faktiski fobija taču ir patoloģisku baiļu stāvoklis. Vārds “homofobija” tiek lietots, lai pateiktu, ka tie, kas balsta savus uzskatus un uzvedību dabiskajos likumos un visām veselām sabiedrībam kopīgajos morāles likumos, ir psihopāti. Tos, kas apgalvo, ka seksualitāte, ja tā izpaužas kā vīrieša un sievietes mīlestības auglis laulībā un ir veltīta bērnu radīšanai, kalpo indivīdu, ģimenes un sabiedrības labklājībai, dominējošā elite mūsdienās uzskata par slimiem, pat reāli bīstamiem. Tāpēc viņi labākajā gadījumā jāpiespiež klusēt, liekot lietā jebkurus līdzekļus, kādi ir likuma rīcībā.

ES dokumentos “homofobija” tiek ierindota blakus rasismam, antisemītismam un ksenofobijai. Likumi, kas vērsti pret seksuālo minoritāšu diskirimināciju un naida kurināšanu pret tām (hate laws) jau eksistē vairākās valstīs, notiek cīņa par šādu likumu ieviešanu globālā mērogā. Jebkurš izteikums pret homoseksuālismu, vienalga, vai tas ir zinātniskā pētījumā vai Bībeles citātā, var tikt interpretēts kā naida kurināšana. Šie meli, kas tiek izplatīti aizvien plašāk – uz planētas iedzīvotājiem kopumā, rada tādu emocionālo gaisotni, ka cilvēkos vairs nav vēlmes protestēt pret to, ka par kriminālu pārkāpumu tiek nosaukta cīņa pret sabiedrības homoseksualizāciju.

2006. gada 18. janvāra rezolūcijā B6-0025/2006 Eiropas Savienība pauž apņēmību “izskaust” homofobiju ar “audzinošiem līdzekļiem, tādiem kā informatīvas kampaņas skolās, universitātēs un masu medijos, ar likumdošanas un administratīviem līdzekļiem”. ”Izlēcieni, kuros konstatējama homofobija un kūdīšana uz diskrimināciju, ir operatīvi jāsoda. Cīņu pret homofobiju jānodrošina ar atbilstošu finansējumu no 2007. gada budžeta”. “Process ir rūpīgi jāuzrauga”, un “par katrā dalībvalstī pieļautiem trūkumiem šīs rezolūcijas īstenošanā ir jāziņo Eiropas Parlamentam”. Lūk, kā sevi piesaka totalitārisma gars.

Pretošanās

Līdz šim nekādas pretošanās faktiski nav bijis. Vairumam Zemeslodes iedzīvotāju teiciens “gendera dimensijas aktualizācija” vispār nav pazīstams. Tā ir tāda klusa revolūcija: no augšas uz leju un no iekšienes uz āru. Nav notikušas nekādas debates masu medijos, nav pieņemts neviens pareizs parlamenta lēmums sakarā ar šīm notiekošajām izmaiņām sociālās realitātes nervu centros, piemēram, saistībā ar to, kas saistīts ar skolēnu – bērnu un pusaudžu – audzināšanu.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tauta tik miglaini nojauš notiekošās pārmaiņas, neraugoties uz to, ka vairumam cilvēku šī stratēģija ka tāda vispār nav pieņemama. Katrs, kurš ar to saskārsies, piemēram, ja kāda iestāde sāks funkcionēt atbilstoši gendera politikai, tūdaļ nepastarpināti un personiski uzzinās, ka par viņa pretošanos šai politikai draudēs nopietnas sankcijas.

Masu informācijas līdzekļi, kuriem demokrātijas apstākļos vajadzētu pildīt sargsuņa lomu, patiesībā vairumā gadījumu ir šīs revolūcijas aģenti. Neviens mūsdienās nenonāk cietumā par to, ka kādam ir sabojājis reputāciju, ja šī sabojāšana ir nākusi par labu revolūcijai. Tie, kuri vada masu informācijas līdzekļus, nebaidās palikt bez darba par to, ka viņu mediji vajā disidentus, taču viņi nopietni riskēs, ja mēģinās stāties pretī “lezbiešu, geju un transseksuāļu” kustībai.

Gendera ideoloģijas upuri

Ideoloģijas rada upurus. Aizvadītais gadsimts ar uzviju parādīja, ka revolucionāri mēģinājumi radīt “jaunu cilvēku” ved uz totalitāru apspiešanu, kas cilvēku sagrauj. Kādi ir gendera ideoloģijas upuri?

Gendera ideoloģija:

• cīnās pret veselo aprātu, jo noliedz bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās atšķirības starp vīrieti un sievieti;

• cīnās pret sievietēm, jo uztiepj vīriešveidīgu sievietes tēlu, ko popularizē feministes, un fiziski un morāli noniecina mātes sūtību;

• cīnās pret vīriešiem, jo meitenes un sievietes sistemātiski tiek izvirzītas privileģētā stāvoklī, kamēr vīriešu ietekme mazinās vīriešu feminizācijas rezultātā;

• cīnas pret vīrieša un sievietes vienību laulībā un pret viņu kopsadarbību, kas ir nepieciešama, lai varētu kalpot nākamībai;

• cīnās pret vēl nedzimušo bērnu, jo sludina, ka aborts ir “cilvēka tiesības”;

• cīnās pret bērnu, jo sagrauj ģimeni, kas ir tik nepieciešama veselas personības veidošanai un kultūras un ticības tālāknodošanai;

• cīnās pret ģimeni, jo ideoloģiski, sociāli un fiziski sagrauj tās eksistences pamatus;

• cīnās pret zinātnes ideāliem – patiesīgumu un saprātīgumu, jo pārvērš zinātni par ideloģijas kalponi un nelietīgi izmanto tās resursus, lai uztieptu tai mērķus, kas transformē sabiedrību;

• cīnās pret vārda brīvību masu saziņas līdzekļos un zinātnē, apspiežot viedokļus, kas atšķiras no gendera ideoloģijai vēlamā;

• cīnās pret demokrātiju, jo ar valsts varu tiecas kopīgo labumu upurēt par labu mazākuma interesēm;

• cīnas pret Dievu un pret Universa kārtību.

Ideoloģijas nekalpo cilvēka esības īstajam labumam, tās tiecas pārradīt cilvēku, lai tas kalpotu ideologu interesēm. Taču tikai cilvēka Radītājam – Dievam – ir tiesības un vara pārradīt savu radījumu no jauna.

Notiek cīņa pret pašu galveno cilvēkā. Bībeles pirmajās lappusēs lasām: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (Rad 1, 27). Dievs radīja cilvēku ar bipolāru seksualitāti, jo pieredzē pārdzīvota nepieciešamība sevi papildināt mudina mūs iziet no sevis paša pretī citai cilvēciskai būtnei, tādējādi transcendējot sava “es” robežas.

Būdami Trīsvienīgā Dieva attēls, mēs esam aicināti mīlēt, un tikai mīlot mēs varēsim iemantot mieru un prieku.

https://www.diena.lv/blogi/pa-pasauli-klist-spoks-gendera-ideologija-777044

Konferencē Saeimā diskutē par pastāvīgām vērtībām mainīgā sabiedrībā, ka viena no konferences dalībniecēm bija Vācijas socioloģe Gabriela Kubi:

https://cdn.tiesraides.lv/560x420/saeima.lv/20141029114221_saeima3-2audio_1_0