Fragments no stāsta "Kabatas formāta dāvana pumpuģīmim."



Uldis Sēne

2013, Latvijā


Veltīts manai meitai Ellai un pilnīgi visiem bērniem uz visas plašās pasaules. It īpaši jau, nozombēties no pieaugušo modernajām "gudrībām", kas patiesībā visbiežāk ir nekas cits, kā klajš idiotisms, vēl nepaspējušajiem.


Ieteikums: Nemeklē šeit literatūras pērles un gramatikas un stila pareizību, jo šajā stāstā svarīgākais ir pati informācija, jeb saturs. Pārējais ir mazsvarīgs.

Jebkurā gadījumā, ja gadījumā tas viss tev ir par garlaicīgu un smagu un netaisies to visu nemaz lasīt, tad man ir milzīgs LŪGUMS - izlasīt kaut vai tikai ar resno šriftu iezīmēto fragmentu kas sākas kaut kur ap piecdesmitkurotur (?) lpp, jo uzskatu, ka tas ir mans galvenais kā tēva dzīves pienākums - kaut kā līdz tavai apziņai aizdabūt šo ārkārtīgi svarīgo informāciju. Pārējais, jeb precīzāk - konkrēta rīcība un līdz ar to arī patiesa laime tavas dzīves gaitā - ir jau atkarīga no tevis paša(s).

***

"Davai, ejam!" mani jau kādu piekto reizi vismaz, dīdīja Renārs. "Ko lauzies, kā skuķis! Davai! Nerausties!"

"Es taču tev teicu, ka šodien nē! Man fāčis atbrauks! Viņš jau nav mutere vai audžīgais! - Uzreiz saodīs!"

"Nerausties!" skeptiski drošināja Renārs. "Uzkožļās piparmētru živenes, un viss būs štekeros!"

"Tu viņu nezini, viņam ņuhs kā terjeram! Tie, kas paši nepīpē - saož pa gabalu! Drēbes kā nekā arī smirdēs taču!"

"Bet tu taču teici, ka viņš iebrauks tikai astoņos vakarā! Līdz tam laikam ne smakas vairs nebūs! Ko rausties!"

 "Tu viņu nezini, Rencīt, tāpēc tev viegli teikt! Pie tam, pusgadu jau neesmu viņu redzējis! Tāpēc galīgi negribas kaut kādu zaparu, saproti! Davai, čau! Es eju mājās! Līdz pirmdienai!"

To pateicis, pagriezos promiešanai, jo gribējās paspēt sakārtot istabu un, katram gadījumam no kompja izdzēst visas tās saites, kuras varētu mani atmaskot, ka esmu ložņājis pa seksfailiem. No muteres un audžīgā šajā sakarā neraustījos, jo tie nemēdza līst manā istabā, taču fāčis nebija tik viegli prognozējams.

***

Ienācis priekšnamā, pamanīju neredzētas vīrieša izmēra sporta kurpes, kas manai sirdij lika vai pamirt no izbailēm, jo nopratu, ka tās varētu būt fāča, kas nez kādēļ šoreiz ieradies agrāk, nekā solījis. Izbailes nebija vis tādēļ, ka man būtu no viņa bail, bet gan tādēļ, ka respektēju un mīlēju viņu. Un, tā kā viesistabā ieslēgta televizora skaņu un virtuvē sarunu balsis nedzirdēju, tad nodomāju, ka viņš, visticamāk, ir jau izpļāpājies ar mammu, un tagad īsina laiku pie mana kompja, iespējams, redzot tajā visu to, ko neparko negribu, lai viņš redzētu.

"Čau, mamm!" pasveicināju mammu, kura ņēmās pa virtuvi.

"Tu gan šodien agri!" ne pārāk pārsteigti, tādā kā sveiciena atņemšanas manierē, teica mamma. "Tavs tēvs atbrauca agrāk. Sēž tavā istabā un gaida tevi. Ēst gribēsi?"

"Nē." attraucu.

Par ēdienu no lielā satraukuma pat domāt negribējās, un kur nu vēl dabūt kaut ko iekšā. Lēniem soļiem tuvojos savai istabai. Durvis bija vaļā. Iegājis, apstājos durvīs. Ar vienu roku domīgi satvēris zodu, bet ar otru - datorpeli, viņš atgāzies krēsla atzveltnē  vēroja monitoru. Nevarēju redzēt, ko viņš tur tik nopietni pēta. No datora skandām klusi skanēja ambientāla elektronika, kāda viņam, cik atceros, parasti patika. Laikam jau izracis no jūtuba vai no citurienes, jo manā cietajā diskā nekā tamlīdzīga, cik zinu, nav. Īpatnējā, tādā, kā jokojošā, bet tanī pašā laikā arī nopietnā manierē pēkšņi piepūtis vaigus un ar visu krēslu pagriezies pret mani, viņš izpūta gaisu, un sveicienveidīgi iepletis acis un savilcis seju jokainā grimasē, teica:

"Nu, sveiks, dēls! Kā iet?"

"Čau, tēt! Man labi. Kā tev?"

"Grēks būtu sūdzēties!" viņš, kā parasti, atbildēja.

"Tu taču teici, ka Rīgā iebrauksi tikai astoņos!?"

"Jā, teicu gan! Bet šodien iedomājos, ka, ja reiz braucu, tad pie reizes derētu šur tur aiziet, un tāpēc izlēmu braukt pāris stundu ātrāk. Vai tas tevi apbēdina vai apgrūtina?"

"Nē, tēt! Ko tu! Protams, ka nē!"

"Bet, ja nu?"

"Nē taču! Beidz!"

"Bet, ja nu tomēr!?"

"Kāpēc gan...!?" sajutos neērti, apjaušot, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

"Varbūt dēļ šitā!?" attaisījis mana datorgaldiņa atvilkni, viņš klusi teica, no kuras ar diviem pirkstiem turot aiz vāka lapas kā tādu netīru, vecu, smirdošu grīdaslupatu, izņēma, jeb drīzāk gan, izcēla, seksžurnālu, kuru pirms kāda mēneša vai diviem biju iemainījis no Renāra. Parasti to slēpu zem gultas matrača. Acīmredzot viņš apzināti bija pārmeklējis manu istabu un to pārlicis mana datorgaldiņa atvilknē, jo es noteikti nebūtu riskējis to turēt tik apdraudētā vietā, kā datorgaldiņa atvilkne - pie tam, kur nu vēl pašā augšā - taisni pa acīm jebkuram, kam, ponta pēc labpatiktos tajā ieskatīties. Jutu, ka manī uzbango spējš niknums pret fāči, kas mijās ar milzīgu kaunu no viņa. Nezināju ko teikt. Ja virtuvē nebūtu mammas, tad noteikti šobrīd būtu eksplodējis, sakot, ka viņam nav tiesības te rakņāties pa manu istabu, un, lai vācas atpakaļ uz savām nolāpītajām Cēsīm.

"Tev taisnība, dēls," viņš klusi teica, it kā uzminēdams manas domas, "man nebija tiesību tik zemiski rīkoties. Tomēr gribu, lai tu saproti mani pareizi, ka to izdarīju apzināti un mērķtiecīgi, labi zinādams, ko daru - ka riskēju iegūt tavu naidu pret mani. Ja tu ļausi man pateikt visu, kas man tev sakāms, tad drīz vien sapratīsi, ka darīju to tikai tādēļ, ka vēlu tev visu to labāko. Vai uzklausīsi, kas man sakāms, pie reizes, izslēdzot to muļķīgo sarkano krāsu no sava feisa? Jo domu un jūtu haos un saspringums tev neļaus koncentrēties uz to, ko vēlos tev pateikt, kas faktiski, ir tas pats svarīgākais, kas man, kā tavam tēvam un cilvēkam kā tādam vispār, ir tev ne tikai jāizstāsta, bet jāiekaļ tavā apziņā un sirdī, kā reizrēķins, kuram jāpaliek tevī uz mūžīgiem laikiem, to kaut kad nododot tālāk kā svarīgāko zināšanu mantojumu jau saviem bērniem. Sarunāts?"

Nodūris galvu, apstiprinoši pamāju ar galvu.

"Davai, sarunāsim tā," viņš teica, "Es izlūgšos no tavas mammas mašīnu, un abi aizbrauksim kaut kur pie dabas, kur mūs neviens netraucēs. Sarunāts?"

"Es nezinu, tēt..." attraucu, jo ļoti negribējās visu vakaru un varbūt, pat visu nakti just šo milzīgo spriedzi un kaunu. Patiesībā, ļoti vēlējos, lai viņš tūdaļ pat brauktu prom, jeb arī ļautu man iet laukā. Ļoti gribējās tikt laukā - svaigā gaisā - un, neko nedomājot, skriet līdz nāvei.

"Dēls, es tik tiešām labi apzinos, ko tu šobrīd jūti! Lūdzu, tevi no visas sirds - necenties šobrīd mani atšūt! - Tas neko tev nedos un neatrisinās, bet tikai sarežģīs! Tici man, tas nav nekāds pasaules gals, kā tev šobrīd liekas! Tev nav jādomā nekādas idiotiskas domas, kā uztaisīt pašnāvību, vai, kā to visu padarīt par nebijušu! Jo tas vienalga vairs nav iespējams! Pie tam, tā nav tava vaina, ka mana un tavu vecvecāku paaudze ir pieļāvusi un joprojām pieļauj šo nepiedodamo kļūdu, ko es uzskatu par noziegumu - ļāvusi mūsu valstī ievazāties pornogrāfijai un citām draņķībām, pamazām pārvēršot to par kaut ko normālu un pašsaprotamu, ļaujot arvien vairāk un vairāk samaitāties visai sabiedrībai kopumā. Visa sabiedrība, mani ieskaitot - kurš vairāk, kurš mazāk - ir saindēti ar nepareiziem uzskatiem. Bet tāpēc jau tas nenozīmē, ka man, kā tavam tēvam, nebūtu vismaz jāpamēģina darīt visu iespējamo, lai tu iegūtu izpratni par lietu patieso būtību! Mans pienākums ir neļaut tev iekrist tajos pašos sūdos, kuros iekritu es! Saproti? Tas būtu noziegums no manas puses, ja es to nepacenstos kaut kā līdz tavai apziņai aizgādāt! Redzi, es uzskatu, ka labāk jau es šobrīd saņemu no tevis ilglaicīgu naidu un neieredzēšanu par šo uzdrīkstēšanos likt tev sajust šo milzīgo neērtības sajūtu, nekā pēc daudziem gadiem saņemu tavu ļoti iespējamo nicinājumu par to, ka attiecīgajā vecumā nebiju izpildījis pret tevi savu galveno tēva pienākumu - padziļināti iepazīstinājis tevi ar dzīves galvenajiem spēles noteikumiem, kurus nepareizi izspēlējot, var sačakarēt dzīvi gan sev pašam, gan citiem ne pajokam. Tā ir mana atbildības daļa attiecībā pret tevi! Patiesībā, man nemaz nav izvēles. Vienalga kaut kad man nāktos šo sarunu uzsākt. Neviens cits mūsdienās tev to neteiks. Tev teiks visu ko, ieskaitot arī varbūt šo un to par šo delikāto tēmu, taču ne to, ko būtu jāsaka. Diemžēl tā nu viņš ir. Ceru, ka tu to saproti!?"

Neko neatbildēju, tikai apstiprinoši tikko manāmi pamāju ar galvu. Joprojām nespēju pacelt acis. Jutu, ka joprojām sarkstu, kā lielāko pasaules noziegumu būtu izdarījis.

"Tad sarunāts?" jutu, ka viņš pētoši uzlūko mani, gaidīdams atbildi. Kaut kas bija jāatbild. Jutu, ka mierā jau viņš mani tikpat neliks - kaut kad tik un tā viņš mani piespiedīs pie šīs tēmas atgriezties. Tāpēc ieminējos:

"Uz kurieni tu domā braukt?"

"Nezinu? Mošken, pie Gaujas - uz Ādažiem vai Carnikavu? Principā, Carnikava būtu piemērotāka. Pie reizes varētu pabradāt pa jurci! Uzkurinās ugunskuru, uzceps kādu gaļas gabalu! Ko!?"

"Var jau!" paraustot plecus, atbildēju.

"Davai, tad sarunāts! Kamēr iešu tavai mammai nīdēt autiņu un padzert kafiju, vēlos, lai tu kādas desmit minūtes vismaz, veltītu šim videoklipam! Kāpēc - par to parunāsim vēlāk. Sarunāts?"

To sakot, viņš paklikšķināja klaviatūru, kā rezultātā parādījās jūtubs ar video, kura fonā skanēja melodiska deju transa mūzika. "Bet šito, es paņemšu sev!" pieceldamies, viņš teica, ielikdams manu seksžurnālu savā mugursomā. "Man ir kāda ideja attiecībā uz šo mēslu! Ceru, ka tas nepieder kādam no taviem draugiem, kādēļ tu varētu nokļūt nepatikšanās, ja neatgriezīsi to atpakaļ?"

Gribēju jau atbildēt, ka tas ir Renāra žurnāls - ķipa - lai fāčis domā, ka tādi mēsli man nemaz nevar piederēt - ka tas nonācis manās rokās tikai uz īsu mirkli tāpat vien diršoties, bet beigās izlēmu, ka šoreiz dakšot nav jēgas, un tāpēc noraidoši papurināju galvu, par zīmi, ka tas nevienam citam nepieder.

Izejot no istabas, viņš pagriezās, un, draudzīgi piemirkšķinājis ar aci, teica:

"Nerausties, es nevienam par to neteikšu."



"Zini, kā notiek visraksturīgākā samaitāšanās?" jautāja tēvs.

"Nu?" galīgi sarkans, ar grūtībām izmetu.

"Visbiežāk samaitāšanās notiek ar labāko draugu palīdzību, kuri būtībā uztaisa viens otram tā saucamo lāča pakalpojumu. Piemēram, viens puika kaut kur tiek pie pornožurnāla, un loģiskā kārtā, kas ir pats par sevi saprotams, iekrīt neķītras tīksmes skavās."

To dzirdot, es pietvīku vēl vairāk. Viņš turpināja:

"Vari nesarkt, Aigar. Es visu labi saprotu. Man ir svarīgi, lai tu aptvertu lietas būtību, nevis te tagad štukātu, kā ātrāk no manis aizlaisties. Vārdu sakot, fakts ir tāds, ka draugs sakaifojas un ar sirdsapziņas palīdzību apjauš, ka tas ir pretrunā ar ētikas un morāles noteikumiem. Ķipa - to, kas notiek citu cilvēku guļamistabās - citu, un sevišķi jau nenobriedušu puņķutapu apskatei, nav jādod. Līdz ar to - sekss, un sevišķi jau pornogrāfija, kas iznesta publiskajā telpā, pēc būtības ir noziegums pret mīlestību, jo liek domāt par seksu vairāk, nekā par garīga rakstura mīlestību. Bet sekss, mīļais dēls, nav mīlestība, bet tikai instruments mīlestības izpaušanai un ekstāzes sajušanai, kā arī, pats galvenais - pēcnācēju radīšanai šajā pasaulē. Pie tam, tikai starp diviem viens otru no visas sirds mīlošiem cilvēkiem - starp vīrieti un sievieti, un nekādi savādāk! Jebkas cits jau ir lielāka vai mazāka atkāpe no normas, jeb izvirtība, kam agrāk vai vēlāk neizbēgami pienāk nelabvēlīgas sekas. Bet draugs draugam parāda pornožurnālu, vai iesaka nokniebties tikai tāpēc, ka pats ir sajutis vainas apziņu, un vairāk neapzināti, nekā apzināti, vēlas, lai draugs arī iekristu šajās lamatās, un tādējādi vairs nebūtu vienīgais vainīgais sirdsapziņas, jeb Augstākā Saprāta priekšā, kuru intuitīvi zemapziņā apzinās. Tādā veidā cilvēks neapzināti vēlas sadalīt vainu, ievelkot citus tanī pašā purvā."

Tā kā es klusēju, tad, īsi iepauzējis, viņš turpināja:  

"Redzi, dēls, vairums cilvēku neapzināti domā šādi: "Jo vairāk nekrietnu un samaitātu, pie tam, nekrietnāku un samaitātāku par mani cilvēku, jo atvieglotāk varu justies pats. Labi, ka neesmu vienīgais tāds! Un kur nu vēl tie, kas ir vēl samaitātāki vai nekrietnāki par mani! Es taču uz viņu fona izskatos kā nevainīgs bērns! - Kur vairums, tur es! Ja gadījumā pēc nāves nokļūšu ellē, tad vismaz nebūšu tur vienīgais!"

Nezināju ko teikt, bet viņš jau turpināja:

"Taču cilvēks ne sūda nezina par to, kas un kā notiek pēc nāves, kā arī nespēj līdz galam aptvert, ka par visu katrs maksā pats individuāli daudzu dimensiju un dzīvju ietvaros. Līdz ar to, ja man būtu attiecīgā vara, tad es jau ar rītdienu pieņemtu likumu, kas aizliegtu pornogrāfijas ražošanu un izplatību, un aizklapētu ciet visus striptīzklubus, kā arī steidzami ieviestu pamatīgu cenzūru visos masu mēdijos attiecībā uz šo tēmu, kas reklamē vienreizlietojamo seksu un īslaicīgās attiecības, kā kaut ko normālu. Bet skolās, kā obligāto mācību, liktu mācīt tikko tev izklāstīto filozofisko domu par to, ka seksa ziņā ir pacietīgi jāgaida līdz laulības naktij ar savu mīļoto. Bez tam, kur starp iepazīšanās brīdi un laulību būtu jāpaiet vismaz kādiem trijiem līdz sešiem mēnešiem, lai tiktu skaidrībā par to - vai tā ir patiesa, abpusēja mīlestība, jeb tikai seksuāla rakstura ķīmija uz savstarpējas simpātijas bāzes, bez mīlestības jūtu dziļuma un patiesuma."

To sakot, viņš lēnām piecēlās un aizgāja līdz savai somai, no kuras izņēma manu seksžurnālu. Licis apsēsties sev blakus, viņš lēnām noplēsa žurnāla vāku un, ar to pašu roku lēnām to saņurkājis, iesvieda ugunskurā. Lapa, kā izdzīvot gribēdama, daļēji iztaisnojās, atsegdama līdz jostas vietai kailās sievietes pavedinošo smaidu, un tad uzliesmoja, pārvērzdama smaidu sačākstējušā naida grimasē, kas pazuda iesārtā pelnu baltumā. Pavirzīdams žurnālu uz manu pusi, viņš deva mājienu, ka tagad esot mana kārta noplēst un iemest ugunī nākamo lapu. Neviļus pasmaidīju, un, ar vienu roku pieturēdams žurnālu, ar otru noplēsu nākamo lapu. Pat nepaskatījos uz to. Patiesībā, labi zināju, kas tur redzams, jo biju to redzējis jau desmitiem reižu, pirms pāris dienām sākdams piedomāt, ka gribas redzēt kaut ko jaunu, neredzētu - citas sejas un citas kombinācijas. Tagad to visu, lapu pa lapai aprija uguns.

Tēvs teica: "Man ir kāda teorija. Nevaru gan apgalvot, ka tā ir simtprocentīgi reāla, bet tomēr...!"

"Nu, nu?" pateicu, lai viņš justu, ka klausos.

"Mani novērojumi rāda, ka katram cilvēkam ir paredzēta īstā otrā pusīte, ar kuru viņš var būt vislaimīgāks, un otrādi. Neapšaubāmi, ka cilvēks var dzīvot kopā arī ar rezerves otrajām pusītēm tajos gadījumos, ja notiek galvenās otrās pusītes priekšlaicīga aiziešana no šīs pasaules, jeb arī, ja spēles noteikumu ignorances dēļ, kā tas ir manā gadījumā, tā tiek palaista garām."

Neviļus aptvēru, ka manu mammu viņš nekad nav uztvēris, kā savu īsto otro pusīti. Tas lika pamatīgi vilties viņā un saspringt. Bet viņš jau turpināja:

"Man ir aizdomas, ka liktens paredzētajam patiesajam pārim jau šūpulī ir ielikta tāda kā garīga kopējā imūnsistēma, kuru var gan uzpildīt, padarot neiedomājami stipru, gan novājināt, padarot ārkārtīgi trauslu. Ja kāds no abiem, pirms vēl iepazinušies, uzsāk seksuālās attiecības ar kādu citu, tad šī imūnsistēma tiek novājināta, kā rezultātā automātiski tiek uzlikti sarežģījumi attiecībā gan uz abu savstarpējo iepazīšanos, gan kopā saiešanu pat ja ir jau iepazinušies, gan arī pāra stabilitāti, ja abi tomēr ir kaut kad beidzot kopā. Sevišķi pamanāms ir tas, ka, vienam nolaižot pa kreisi, otrs automātiski, pat ja nemaz nezina par otrās pusītes nodevību, tiek pakļauts līdzīgam kārdinājumam, pie tam, ar novājinātu imunitāti, kas paver lielāku risku, ka tomēr iekritīs kārdinājumā. Kaut kādā mistiskā veidā abu dvēseles tiek pie informācijas, ka viens, vai abi, ir laiduši pa kreisi, kaut arī neviens no abiem nav atzinies un pat netaisās atzīties šajā noziegumā. Jebkurā gadījumā, mani novērojumi rāda, ka, atzīsties, vai nē, pāra attiecības neizbēgami tik un tā ir nolemtas milzīgam satricinājumam. Tādēļ no sirds tev iesaku, ne tikai pacietīgi sagaidīt savu īsto otro pusīti, ne ar vienu nestājoties seksuālajās attiecībās pirms laulībām, bet arī nekad viņu nekrāpt! Cena par pārkāpumu ir pārāk dārga, dēls! Tagad retais to tev atzīs, bet tas nemaina šī fakta patiesumu! Tāpēc iesaku to iekalt galvā, kā ārkārtīgi svarīgu informāciju! Sarunāts!?"

"Labi tēt!"

"Patiesībā, es ļoti vēlētos, lai tu man zvēri sekot šim padomam, bet baidos, ka man tomēr nav tādu tiesību prasīt no tevis ko tādu, un tādēļ atturēšos. Bet, lūdzu, atceries! - Iebraukt auzās ir viegli!, bet izkulties no tām, ārkārtīgi grūti! Notikušo pagriezt par nebijušu, nav iespējams!"

"Es sapratu, tēt!"

"Tev jāatceras uz mūžīgiem laikiem, ka priekšlaicīga seksuālā pieredze turpmāk aizmiglos tev skatienu uz tavu īsto mīlestību, neļaujot to saskatīt, jeb arī saliks visu tā, ka viņa būs kopā ar kādu citu tobrīd, kad pats būsi brīvs, bet, kad viņa atbrīvosies, tu atkal jau būsi kopā ar kādu citu, un tā bez gala un malas. Tā tas parasti notiek. Bet tās ir baigākās mokas, draudziņ mīļo! Nenovēlu tev šādu likteni! Tāpēc vien es neieredzu to nolāpīto pornogrāfiju, kura saindē prātu un reizē arī dzīvi! Tāpēc vien ir vērts cīnīties, lai tā pēc iespējas drīzāk pazustu no zemes virsas! Saproti?"

"Es darīšu tā, kā saki, tēt!" bez jebkāda entuziasma, atbildēju.

"Tas labi, dēls! Galvenais jau ir tas, ka šobrīd uz pasaules ir ārkārtīgi daudz bērnu, kas dzimuši, nevis patiesi mīlošo, jeb pareizāk - īsto pāru ģimenēs, bet gan falšo pāru attiecībās, pie tam, nevis plānoti un gribēti, bet gan neplānoti un negribēti. Rezultātā bērni ir spiesti klausīties skandālos un augt bez skaidras, patiesas abu vecāku savstarpējās mīlestības, kā arī, tikai viena vecāka ģimenes apstākļos, kas tam un pasaulei kopumā, nodara milzu kaitējumu, jo tendē to izaugt par lielāku vai mazāku egoistu un tā tālāk. Cilvēce izvirst un degradējas, bet pasaule ir spiesta ciest līdzi mūsu stulbuma un izlaidības dēļ. Bērni nedrīkst tā dzimt! Tie nedrīkst augt šādos apstākļos! Saproti?"

"Jā."

"Tad labi. Man prieks par to! Bet es tik un tā papildus drošībai gribu, lai tu saproti, ka tu neizbēgami no visām pusēm tiksi bombardēts ar informāciju, kas atradusi attaisnojumus tam, lai apgāztu šo teoriju, un iesaistītu tevi darīt to, kas nav saprātīgi. Tāpēc iesaku būt ārkārtīgi uzmanīgam un neklausīties visos tajos pārgudrajos pamatojumos, kas patiesībā nav ne sūda vērti, un tāpēc sekot maniem padomiem un savas sirdsbals paustajam! Sarunāts?"

"Es darīšu, ko varēšu! Bet tad jau sanāk, ka es arī esmu negribēts bērns!?"

"Lai kā man to negribas atzīt, bet jāsaka, ka pa daļai, noteikti!"

"Kāpēc, pa daļai?"

"Jo es gribēju bērnu jau tad, kad pats biju vēl tikai pumpuģīmju vecumā. Vienmēr esmu to gribējis."


Turpinājumu varat lejuplādēt pievienotajā linkā: https://drive.google.com/file/d/0Bz5xUEG…


Šo grāmatu pilnā elektroniskā versijā, ar tiesībām pārpublicēt, saņēmu dāvanā no Ulda Sēnes 2014.gada 4.janvārī. Tā kā Uldis ir gājis bojā šī gada 24.augustā, uzskatu par savu pienākumu, dot cilvēkiem iespēju iepazīties ar viņa idejām un darbiem. Uldis ir gājis cauri dzīves pārbaudījumiem, uzveicis narkotikas, alkoholu smēķēšanu, cīnījies arī ar atkarību no pornogrāfijas ... Pēdējos gadus savas dzīves Uldis veltīja, cenšoties šo Pasauli padarītu labāku. Ceru, ka jums būs interesanti! ULDIS SĒNE - Liekuļu mednieks https://www.youtube.com/watch?v=MMS4hzPI2Qg

Komentāri (0)  |  2015-12-08 04:57  |  Skatīts: 782x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ