14. jūnijs -
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz PSRS soda nometnēm un piespiedu nometināšanas vietām, kā rezultātā daudzi no viņiem gāja bojā bada, slimību un necilvēcīga darba dēļ. https://okupacijasmuzejs.lv/svetku-un-atc...
Mums māca, ka krievi ir ļauni, varmākas, Krievija imperiāliska valsts, kura noslaukot un iznīcinot mazās tautas, padomju režīms asiņains un varmācīgs ... Bet vai kāds vispār saprot, ka tādas Latvijas pavisam nesen nemaz vispār nebija un mēs paši arī bijām daļa no šī imperiālisma?
Tikai vārdi un tikai skaitļi
Laika posmā no 1917. gada beigām līdz 1921.gadam par Valsts ārkārtējās komisijas - čekas - upuriem Krievijā krita vismaz 500 000 cilvēku. Tas bija ne tikai vislielākais slaktiņš Eiropas jaunāko laiku vēsturē, bet briesmīgs arī zvēriskuma ziņā. Lai arī joprojām var sastapt apsūdzības kādai vienai tautībai čekistu vidū, galvenokārt ebrejiem, tautībai, manuprāt, nebija nekādas nozīmes un nepastāvēja un nepastāv ne ebreju, ne latviešu kolektīvā vaina.
Ārkārtējā komisijā (čekā) visā Krievijā 1917.-1920.gads bija latviešu ietekmes kulminācijas laiks. Jau 1917.gada 20.decembrī, kad tika nodibināta Viskrievijas Ārkārtējā komisija (čeka), divi latvieši - J.Peters un K.Pētersons - bija F.Dzeržinska vistuvākie un ietekmīgākie līdzgaitnieki. 1918.gada septembrī čekas centrālajā aparātā Maskavā strādāja 781 cilvēks, no kuriem latvieši bija 35,6%, ebreji - tikai 3,7%. Savukārt no 70 čekas komisāriem - vadošajiem kadriem - latvieši tobrīd bija pat vairākumā - 54,5% (38 komisāri), kamēr ebreji ar trim komisāriem - tikai 4,3%. Šī neredzētā un nedabiskā latviešu loma tomēr sāka kristies jau 1919.gadā, piemēram, 27.martā apstiprinātajā VĀK (VČK) kolēģijā bija 14 cilvēku, no kuriem absolūtais vairākums - astoņi - jau bija krievi, bet latvieši joprojām bija otrajā vietā ar trijiem kolēģijas locekļiem: Mārtiņu Lāci (Sudrabu), Jēkabu Peteru, Aleksandru Eiduku; tad sekoja pa vienam polim (pats čekas vadītājs Felikss Dzeržinskis), armēnim (V. Avanesovs) un ebrejam (Grigorijs Morozs). Vismaz trīs četrus gadus, sākot ar 1917.gada decembri, ar pašu VČK izveides pirmo dienu, līdz pat 1921.gadam par visietekmīgākajiem cilvēkiem VĀK, tūlīt aiz Dzeržinska bija nevis ebreju tautības čekisti, bet latvieši Jēkabs Peters, VĀK priekšsēdētāja vietnieks un pirmais Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs, kā arī citu ārkārtīgi ietekmīgu amatu izpildītājs, un Mārtiņš Lācis, kurš bija vadījis divas galvenās nodaļas - Kontrrevolūcijas apkarošanas nodaļu un Slepeno daļu, kā arī bijis Visukrainas ĀK priekšsēdētājs un Ārkārtas komisijas un kara tribunāla priekšnieks Austrumu frontē. Dažbrīd viņi bija pat ietekmīgāki par pašu Dzeržinski. Peters, kurš bija devis čekai nepārspējamo nosaukumu "izrēķināšanās orgāns" (organ raspravi), 1918.gada vasarā pusotru mēnesi bija čekas priekšsēdētāja amata izpildītājs. Viņiem abiem bija izšķiroša loma kreiso eseru dumpja, kura laikā dumpinieki bija pat apcietinājuši Dzeržinski, apspiešanā 1918.gada jūlijā un masveida sarkanā terora sākšanā un īstenošanā kopš 1918.gada septembra. Peters atzina, ka tobrīd uzreiz tika nošauti 600 ķīlnieku, lai arī tas, protams, bija ārkārtīgi samazināts skaits - pilsoņu kara gados čekas upuru skaits, iespējams, nebija mazāks par kaujas darbībās bojāgājušajiem. Neviens ebreju tautības čekists šajā laikā nevarēja sacensties nedz ietekmes, nedz paveikto noziegumu ziņā ar Peteru un Lāci.
No 1920.gada latviešu skaits sāka samazināties, ebreju - pieaugt, bet galvenā tendence tomēr bija krievu skaita pieaugums. 1923.gadā čekas, tobrīd nosauktas par Apvienoto galveno politisko pārvaldi (OGPU), vadošo darbinieku vidū krievi jau bija vairākums, ebreji - nu jau otrajā vietā ar 15,7%, latvieši - trešie ar 12,5%. Savukārt 1929.gada 1.oktobrī OGPU pašā augstākajā vadības līmenī bija septiņi krievi, četri ebreji, divi poļi, viens latvietis. Gandrīz vai unikāls gadījums bija ar leģendāro čekisti, latvieti Elzu Grundmani (1891-1931), par kuru tika rakstīts, ka viņas sirds un roka nekad nav drebējušas cīņā "ar revolūcijas ienaidniekiem". To papilnam izjuta Ukrainas un Ziemeļkaukāza iedzīvotāji, kur šī ļoti ievērojamā čekiste brutāli ieviesa padomju varu. Viņa bija ne tikai pirmā sieviete, kura apbalvota ar Goda čekista nozīmi, bet, šķiet, vienīgā visas čekas vēsturē, kura no 1929. gada līdz 1931.gadam bija GPU centrālā aparāta nodaļas vadītāja Maskavā; laikam to nespēja atkārtot neviena sieviete vispār čekas vēsturē (noteikti ne pat ebreju tautības apakšpulkvede Elizabete Zarubina-Gorskaja kādus desmit gadus vēlāk). Lai arī latviešu skaits kopumā kritās, vairāki no viņiem joprojām bija ļoti augstos amatos un bija saņēmuši ļoti augstas, pat visaugstākās, dienesta pakāpes, ne ar ko neatpaliekot no ebrejiem. Piemēram, Jānis Zirnis un Voldemārs Stirne bija Valsts drošības 3.ranga komisāri, bet Kārlis Karlsons - pat 2.ranga komisārs un Ukrainas iekšlietu tautas komisāra vietnieks 1937.gadā. Reti kurš tomēr visā padomju drošības dienestu sistēmā sasniedza tādus augstumus kā Kurzemē dzimušais Heinrihs Štubis, kurš 1938.gada sākumā pat kļuva par lielā terora galvenā īstenotāja Nikolaja Ježova, PSRS iekšlietu tautas komisāra, vietnieku un pat par Valsts drošības 1.ranga komisāru! Ļoti izcilu lomu latvieši spēlēja padomju armijas izlūkdienesta (GRU) izveidē un darbībā, īpaši 1920.-1935.gadam, kad, lielā mērā pateicoties latviešiem Jānim Lencmanim, Arvīdam Zeibotam un īpaši - Jānim Bērziņam, tas kļuva par vienu no spēcīgākajiem militārajiem izlūkdienestiem pasaulē. "Uzticamie latviešu lielinieki, kuru jau tā izlūkdienestā bija pārpilnam, praktiski uz 15 gadiem saņēma izlūkdienestu savā pilnīgā pārziņā," rakstīja izlūkdienestu vēsturnieki. Pat vistālākajās pasaules vietās varēja sastapt latviešu izcelsmes PSRS spiegus, piemēram, 1920.gadu beigās Šanhajā, Ķīnā, kur tāds bija armijas izlūkdienesta rezidents H. Salmiņš.
Netiesāsim nevienu tautu - ne savu, ne citu, bet atcerēsimies un pētīsim arī visdrūmākās vēstures lappuses. 1940.-1941.gadam lielo padomju teroru Baltijā vadīja krievs Pjotrs Gladkovs Lietuvā, ebrejs Simonas Šustins Latvijā un igaunis Boriss Kumms Igaunijā, taču visur terora apjoms un ciešanas bija vienādas. www.diena.lv/sabiedriba/ai...
Valsts - par kādu cenu?
Maz kas zina, ka 1917.gada 25-29.oktobrim, Petrogradas, jeb tagad StPēterburgas iedzīvotāji tika pilnībā nežēlīgi iznīcināti! Ņemot vērā, ka Petrograda bija toreizējā Krievijas galvaspilsēta - tur tika iznīcināta lielākā daļa Krievijas inteliģeces. Tas būtībā bija boļševiku vadīts valsts apvērsums, tautas genocīds un leģitīmās varas - Krievijas Cara Nikolaja II nelikumīga gāšana!
Diemžēl jāatzīst, ka šajās asinsizliešanās, kas notika ne tikai Petrogradā, bet visā Krievijas teritorijā, pielikuši roku arī algotņu divīzijas, kas sastāvēja no latviešiem ... Kompensācijā par šīm zvērībām Ļeņinas tiem bija apsolījis savu valsti! https://kristineliepina.1s.lv/416-valsts--p...
Iepazīstoties ar faktiem, jau skaidrāka liekas tā bilde un saprotamākas tās latviešu represijas, izsūtīšanas un nogalināšanas pēc pāris desmitiem gadu ... - karmas likumi darbojas pat tad, ja tos nezinām, vai ignorējam!
Ko mēs no tā varam mācīties?
Pirmkārt to, ka revolūcijas, maidani un kari ir vajadzīgi tikai valdošajām elitēm, lai laiku pa laikam pamērītos ar muskuļiem un pārdalītu ģeopolitiskās ietekmes sfēras.
Otrkārt - netici masu medijiem un tam, ko māca skolās - lielākā daļa no tā ir meli, puspatiesības un pusmeli! Tā visa ir valdošās varas propoganda, lai tu domātu viņu vēlamajā virzienā. Visu pārbaudi praksē, meklē faktus, pierādījumus, nepieņem visu par 100% patiesību. Pieslēdz kritisko domāšanu!
Treškārt - neiesaisties svešos konfliktos, jo kā saka laulatie arī bieži strīdās, bet nejaucies, tie arī bez tevis tiks galā! Nevajag iet palīgā Sīrijai, Ukrainai, uc valstīm karot! Kā tev patiktu, ja tavā valstī kāds atbrauktu karot kangara pusē? Tu nezini kura puse patiesībā cīnās par taiusnību. Arī Latvijā bruņota konflikta gadījumā labāk paliec mājās, paliec pie saviem mīļajiem - bērniem, sievas, mammas, tēta, vecvecākiem, jo viņiem tu esi vajadzīgs dzīvs, laimīgs un nesakropļots ... lai karo tie, kuri tos konfliktus ievāra - Bergmaņi, Vējoņi, Kučinski, Kalnietes, Āboltiņas, Straujumas, Merkeles, Obamas, utml ...! Vienīgais attaisnojošais iemesls lai ņemtu rokās ieroci - ir tad, ja tev jāaizsargā sava ģimene un draugi!
Tā tu ne tikai ar darbiem pierādīsi savu drosmi un lojalitāti Tēvzemei, bet arī nesastrādāsi kārtējo asiņaino karmu saviem bērniem un mazbērniem ...
