F.E. (Frederiks Engdals, Grāmatas „Pilns dominēšanas spektrs un totālā demokrātija jaunajā pasaules kārtībā”, autors.) Mantojumā Putins saņēma pilnībā nefunkcionējošu, sagrautu valsti. Krievijas pozīcijas starptautiskajā arēnā bija ļoti vājas. Rietumi uz Krieviju skatījās kā uz pirmatnējo cilvēku cilti, kur par pāris kastēm degvīna un dolāru čemodāniņu, varēja dabūt visu, ko vēlies.
Vladimirs Putins sāka rīkoties ārkārtas apstākļos. Jaunas Krievijas ārpolitikas veidošanas uzsākšanu tajā periodā varēja salīdzināt ar kalna slēpotāju, kuram pa pēdām gāžās gigantiska sniega lavīna. Divi galvenie ārpolitikas mērķi bija vienkārši un skaidri, bet, kā toreiz likās, praktiski neiespējami:
Pirmkārt – atgriezt, pēdējo 10 gadu laikā zaudēto lielvalsts statusu. Atgriezt zaudēto cieņu, lai pasaule, un pirmkārt jau ASV, Eiropas savienība un Ķīna, atkal atcerētos, ka ir tāda valsts kā Krievija un, ka ar Krieviju būs jārēķinās risinot svarīgākās pasaules problēmas.
Otrkārt, Krievijai jākļūst par nopietnu, vadošo lielvalstu biznespartneri, pie tam, par līdzvērtīgu biznespartneri! 21 gadsimta realitātē ekonomiskās attiecības ir ne mazāk svarīgas par politiskajām, pat, ja ne vēl svarīgākas.
V.P. (Vladimirs Putins) „Ziniet, es jums tagad pateikšu ļoti parastas lietas. Ļoti parastas, saprotamas, kuras patiesībā atrodas visu mūsu attiecību ar Amerikas Savienotajām Valstīm, pamatā. Mēs esam vienīgā valsts pasaulē, izņemot pašu ASV, kurai ir kodolieroču triāde – uz zemes, gaisā un okeānā. Raķešu skaits, jauda un piegādes iespējas arī ir salāgotas. Un tieši tas ir ielikts daudzu risinājumu pamatā, kas ir attiecināts tai skatā arī uz Krievijas ierobežošanu.
Kad mums ANO drošības padomē rāda kaut kādu pulveri, kurš it kā ir atrasts Bagdādē, vai kādā nebūt citā Irākas teritorijā, un zem šī attaisnojuma, ka šis pulveris it kā esot masu iznīcināšanas līdzeklis, iebrūk valstī, likvidē armiju, pakar valsts vadītājus, lai kādi tie arī nebūtu, un pēc tam izrādās, ka nekādu masu iznīcināšanas ieroču tur nav, tad tas manī rada šaubas, vai mūsu partneri ir līdz galam patiesi. Man liekas, ka mūsu partneri nevēlas sabiedrotos, - viņi vēlas vasaļus, viņi vēlas vadīt, bet Krievija tā nestrādā.”
2007.gada februārī drošības jautājumos, bija ieplānota liela, starptautiska konference Minhenē. Pēc ilgām pārdomām V.Putins pieņēma lēmumu uzstāties šajā konferencē ar runu.
Uzraksts ekrānā: Pasaules diplomātija. „Ieeja tikai krieviem!”
V.P. (Vladimirs Putins) „Kamēr lidoju lidmašīnā, es visu ceļu rakstīju. Man gribējās pateikt to kā es domāju un kā es redzu situāciju, bet gribējās to pateikt, nevis tāpēc lai kādam iekostu, pabiedētu, vai nokauninātu, bet tāpēc, lai radītu citu atmosfēru – atvērtības atmosfēru mūsu sarunās un kontaktos, lai nebūtu līdz galam nepateiktu lietu, lai mēs saprastu viens otru un runātu vienā valodā.”
Putins nolēma, ka ir pienācis laiks atvērt acis uz to, kur pasaule negrib sev atzīties, pienācis laiks sākt lietas saukt īstajos vārdos, salikt visus punktus uz „i”, ka pienācis laiks pieteikt Krieviju pasaules arēnā un pasludināt vienpolārās pasaules beigas.
V.P. (Vladimirs Putins) „Kas tad tā ir tāda „Vienpolārā pasaule”? Lai kā nespodrinātu šo terminu, beigu galā, praksē tas nozīmē tikai vienu - tas ir viens varas centrs, viens spēka centrs, viens lēmumu pieņemšanas centrs! Tā ir viena saimnieka, jeb viena suverēna pasaule un tam protams nav nekā kopēja ar demokrātiju. Starp citu, mūs - Krieviju, pastāvīgi māca demokrātijai, bet tie, kas mūs māca, paši nezin kāpēc mācīties ne ļoti grib. Šodien mēs varam vērot gandrīz ne ar ko nesavaldāmu, hipertrofētu spēka pielietošanu starptautiskos darījumos. Mēs redzam ar vien vairāk pārkāpumu starptautiskās drošības jomā. Vēl vairāk, atsevišķas normas, vai pat visa vienas valsts tieslietu sistēma, pirmkārt jau ASV protams, ir pārkāpusi visas savas nacionālās robežas, un pēc būtības iejaukusies visās sfērās – ekonomikā, politikā, humanitārajā sfērā. Es uzskatu, ka mūsdienu pasaulei vienpolārs pasaules vadīšanas modelis ir ne tikai nepieņemams, bet pat vispār neiespējams. Krievija ir valsts ar vairāk, nekā 1000 gadu vēsturi un praktiski vienmēr tai ir bijusi tā privilēģija, pielietot neatkarīgu ārpolitiku. Mēs netaisāmies atteikties no šīs tradīcijas arī turpmāk!”.
Pēc šīs runas Putinu appludināja gigantisks kritikas vilnis. Rietumos vaidēja un apvainojās: ”Šitais krievu diktators galīgi prātā sajucis! Paranoiķis! Grūž pasauli jaunā aukstajā karā!”
V.P. (Vladimirs Putins) „Es neko jaunu un negaidītu ne priekš viena nepateicu. Pasaule mainās. Nevar vairs vadīties pēc shēmām, kuras tika piemērotas pēc II Pasaules kara. Pat ar sabiedrotajiem pa vecam vairs nav iespējams runāt. Parādās jauna bīstamība, jauni spēka centri un tas viss ir jāņem vērā. Un tieši tas bija tas, uz ko es gribēju vērst uzmanību, nevis iebakstīt kādam. Tāpēc, ka, ja mēs ņemsim šīs izmaiņas vērā un reaģēsim uz tām, tad mēs spēsim radīt daudz stabilāku situāciju. Ja mēs to neņemsim vērā, tad konflikti radīsies nepārtraukti .”
S.K. (Stīvens Koens, grāmatas „Jautājumu jautājums: Kāpēc beidzās padomju savienība”, autors) Kaut nositiet mani, es nesaprotu kāpēc Jeļcins izvēlējās tieši šo pašnāvniecisko reformu modeli! Bija taču arī alternatīvas stratēģijas, kuras viņam piedāvāja labākie Krievijas ekonomisti. Bet Jeļcinam bija tā saucamais nepilnvērtības komplekss, viņš uzskatīja, ka viņam ir jāpierāda Rietumiem, ka viņš ir pat vairāk savējais, nekā Rietumu varonis Gorbačovs. Tā, Krievijas līderis pirmo reizi vēsturē, apzināti izgāja uz to, lai Krievija kļūtu par rietumu jaunāko brāli, jeb lūdzēju. Protams, Jeļcina aizstāvībai var teikt, ka viņam nebija alternatīvas, ka Krievija bija tik vāja, ka bez Rietumu palīdzības tā uz visiem laikiem būtu sabrukusi. Bet īstenībā Jeļcins taču no Rietumiem nekādu nopietnu finansiālo atbalstu nemaz nesaņēma! Visa tā saucamā finansiālā palīdzība Krievijai, bija nekas cits kā kredīti, pie tam zem ļoti augstiem procentiem, kuri, starp citu, beigu beigās, 1998.gadā, arī sagrāva Krievijas finanšu sistēmu. Patiesība, tā ir pēdējo 25 gadu lielākā ASV ārpolitikas kļūda, kura nesa ļoti lielu skādi Krievijas un Rietumu attiecībām. Jo visiem taču īstenībā ir skaidrs, ka NATO paplašināšanās ar visām tā jaunajām Eiropas dalībvalstīm, kuras kā trakas tur rāvās, - nekādu drošību nenes. Tā vietā tas viņos vēl rada vēlmi iedot krievu lācim pa degunu un pēc tam aizmukt un noslēpties aiz ASV un NATO muguras. Vēl pie tam, kā vispār ir iespējams teikt, ka NATO paplašināšanās uz austrumiem nav mērķēts uz Krieviju? Nevar izvietot savus karaspēkus pie otras valsts robežām, bet tai pat laikā teikt: „Tu esi mans draugs, tu esi mans partneris, bet tiem ieročiem nepievērs uzmanību, tas nav pret tevi!”. Kur šeit vispār ir loģika? Ja mans kaimiņš skries man virsū vicinoties ar nazi, pa ceļam skaidrojot man, ka tas ir draudzības apliecinājums, tad es viņam nenoticēšu.”
"Un tā, – situācija uz 2000 gadu: Pār pasauli valda Amerikas Savienotās Valstis. Eiropā vadošās pozīcijas ieņem Vācija, Lielbritānija un Francija. Ja būsim absolūti godīgi, tad neviens no šī četrinieka negrib, lai Krievija atkal kļūtu par spēcīgu valsti. Tieši otrādi, Rietumiem ir izdevīgi, lai Krievija būtu vāja, atkarīga un paklausīga – lai tā dotu naftu, gāzi un pārējos dabas resursus. Dotu un klusētu, neko neprasot pretī."
Aizvainojoši, bet patiesi! Un ir jāmāk ieskatīties patiesībai acīs. Jaunais prezidents to mācēja un tieši par to Putinu uzreiz neiemīlēja Rietumos. Nu ko, kāds sveiciens – tāda atbilde! Putins uzņēmīgi izbeidza pret Krieviju vērsto vienpusējo Rietumu politiku, kura pazemoja un grāva valsti. Atceramies, piemēram naftas un gāzes ieguves līgumus Sahalīnā, kurus valsts bija parakstījusi ar tādām kompānijām kā „British petroleum” un „Shell” vēl 90-to gadu beigās. Drīz pēc Putina nākšanas pie varas, šie līgumi tika iesaldēti. Sākās pasaules mēroga skandāls: „Kas notiek? Krievija nepilda savas starptautiskās vienošanās!”. Salīdzinājumam, kā līdzīgi līgumi tiek slēgti ar Āfrikas valstīm, pat tur valsts sev atstāj no 30-50% ienākumu un pat tas skaitās maradierisms – dabas resursu zādzība no mazākattīstītām valstīm. Krievijā šis procents bija gandrīz četras reizes zemāks! Jaunie, 2000 gadā parakstītie līgumi sāka atbilsts civilizētajā pasaulē pieņemtajiem standartiem. Burtiski pāris gadu laikā, Krievijā tika atjaunota normāli funkcionējoša naftas un gāzes nozare.
G.Š. (Gerhards Šrēders, Vācijas federālais kanclers 1998-2005g.) Ir divi oficiālie posteņi, kurus es nekad negribētu ieņemt. Pirmais ir Romas pāvesta postenis, kāpēc – nepaskaidrošu. Bet lūk, Krievijas prezidents es negribētu būt nekad, tāpēc, ka tā ir gigantiska valsts, kas sastāv no absolūti dažādām tautām ar neticami sarežģītu vēsturi un kaudzi problēmām. Man piemēram, bija tā laime būt par lielas Eiropas valsts vadītāju, kur viss bija skaidrs un saprotams. Dabīgi, ka vadīt tādu valsti kā Vācija ir daudz vienkāršāk, nekā tādu kā Krievija.
S.K. (Stīvens Koens, grāmatas „Jautājumu jautājums: Kāpēc beidzās padomju savienība”, autors) Ļoti daudziem ir vienalga, kāds Krievijā šobrīd ir režīms – komunisms, monarhija, vai demokrātija. Krievija tik un tā paliek ienaidnieks! Jā, šodien neviens to nesauc par auksto karu, bet, ja kaut kas izskatās, smaržo un skan kā aukstais karš, tad laikam jau tas tomēr ir aukstais karš?
F.E. (Frederiks Engdals, Grāmatas „Pilns dominēšanas spektrs un totālā demokrātija jaunajā pasaules kārtībā”, autors.) Amerika tā ir valsts, kas tiek kontrolēta ar militāri rūpnieciskā kompleksa palīdzību no Pentagona. Uz šodienu ASV militārais budžets ir lielāks par kopējo 52 vadošo pasaules valstu militāro budžetu. Pēdējo 20 gadu laikā, ASV tikai turpina pieaudzēt un modernizēt savu armiju, ieročus un kodolarsenālu un pretēji visiem iepriekš dotajiem apsolījumiem, stumj NATO tieši uz austrumiem!”
Absolūtās militārās virskundzības programmu pret jauno Krieviju, ASV sāka realizēt jau 90-to gadu sākumā. Pretraķešu elementu ieviešana Austrumeiropā, ir tikai daļa no šīs programmas. Pie tam, tas tiek darīts, it kā nolūkā, lai varētu aizstāvēties pret Irānas un Ziemeļkorejas kodolraķetēm.
V.P. (Vladimirs Putins) „Mēs protams varam iedomāties, ka tādi draudi varētu rasties, bet šodien tie nepastāv un tas, ko mums saka, nav taisnība! Šodien nav draudi, ne no Irānas, ne Ziemeļkorejas puses un mēs tūkstošiem reižu jau esam to pierādījuši. Uz šodienu pretraķešu aizsardzība ir mērķēta tikai uz to, lai iznīcinātu Krievijas Federācijas kodolraķešu potenciālu. Kāpēc? Tāpēc, ka radari, kuri ir izvietoti gar mūsu robežām un pretraķešu sistēmas, pārklāj mūsu teritoriju līdz pat Urāliem. Tas nozīmē, ka tie pārklās mūsu sauszemes kodolspēku bāzes vietas. Tas arī viss. Mums saka: „Jūs nebaidieties, mēs pret jums tos nepielietosim.”, bet tehniski tas kļūst absolūti iespējams. Un nekādas garantijas, ka šīs sistēmas netiks pielietotas pret mums, pat rakstiskas, viņi dot negrib. Labāk neaizmirsīsim, ka ASV ir vienīgā valsts pasaulē, kura jebkad ir pielietojusi kodolieročus. Pie tam, pielietojusi tos pret valsti, kas nav nekad bijusi kodolvalsts! Pret Japānu! Vai mēs to vienkārši esam izsvītrojuši no atmiņas, vai? Nē, un nevaram to izsvītrot! Un mums vienmēr ir jāreaģē uz apdraudējumiem, kuri rodas pie mūsu valsts robežām!”
Nu ko! Kāds sveiciens – tāda atbilde! Krievija mērķtiecīgi iziet no Gorbačova parakstītā DOVSJE līguma, kurš ierobežoja pārvietot savu karaspēku pa savas valsts teritoriju un tik pat mērķtiecīgi atsakās no Jeļcina parakstītā līguma par stratēģisko ieroču VSV3 ierobežošanu. Citiem vārdiem sakot, Krievija atsēja, ar pašas rokām kādreiz sasietās rokas, jauna militārā spēka atdzimšanai. Sākās lēna, bet mērķtiecīga armijas, kas 90-to gadu beigās tika pamesta likteņa varā, modernizācija un atdzimšana.
V.P.(Vladimirs Putins) „Mēs redzam kā šodien tiek veidotas militārās kampaņas, uz kāda pamata tiek celti panākumi, tāpēc mūsu šodienas militārajam spēkam ir jāatbilst rītdienas prasībām – gan parastajām, gan kodolspēku apturēšanas prasībām. Kaut kādās jomās mēs esam pat pussoli priekša mūsu Amerikāņu partneriem. Viņiem protams ir savas priekšrocības, sevišķi, kas attiecas uz floti, bet mums ir savas priekšrocības.”
Pie šīm priekšrocībām var pieskaitīt raķešu kompleksu „Topoļ M”, jauno starpkontenintālo ballastisko raķeti „Jars” un ballastisko raķeti, kura paredzēta izvietošanai zemūdenēs „Bulava”.
Savas prezidentūras paša sākumā, Putins meklēja ceļus, kuri ļautu viņam nolikt Ameriku vietā – partneru vietā. Šādas politikas pamatā joprojām saglabājās tas pats nelokāmais pragmatisms. Putins ar entuziasmu atbalstīja ASV tur, kur viņu intereses sakrita ar Krievijas interesēm. Piemēram, cīņā ar starptautisko terorismu, un tajā pat laikā, nelokāmi pretojās ASV tur, kur tas varēja radīt zaudējumus Krievijas interesēm. Piemēram, jautājumā par Ukrainas un Gruzijas iestāšanos NATO. Vispār, maksimāli izdevīgu rezultātu sasniegšana Krievijas interesēs, bez vienpusējas piekāpšanās, ir pats galvenais Putina diplomātijas princips. Bet, ja piekāpšanās tomēr ir neizbēgama, tā ir iespējama, bet tikai uz savstarpēja pamata, kad Krievija var un pat grib panākt pretī partneru interesēm. Bet tikai ar vienu nosacījumu, - ja partneris tieši tāpat panāk pretī Krievijas interesēm. Jūs mums – mēs jums!
"Ietekmīgais amerikāņu žurnāls „TIME”, nosauca Vladimiru Putinu par gada cilvēku. Bet svarīgs nav pat pats šis fakts, svarīgi kā „TIME” pamatoja savu lēmumu: „Pēc Berlīnes sienas gāšanas, Krievija zaudēja savu vietu pasaules ģeopolitiskajā spēlē. Un tikai Putins ir tas, kas ir atgriezis to uz pasaules politiskās kartes, pateicos savai drosmīgajai valdīšanai! Un tieši tāpēc Vladimirs Putins, pēc žurnāla „TIME” domām, ir cienīgs saņemt gada cilvēka titulu!”
2008.gada 8.augustā, kad Gruzija iebruka Dienvidosetijas galvaspilsētā Chinvalā, pasaules karti mēģināja pārzīmēt Mihails Saahašvilli. Saahašvilli personīgi pieņēma lēmumu uzbrukt krievu miera misijas karavīriem Dienvidosetijā. Pēc viņa paša personīgajiem vārdiem, lai pazemotu Krieviju un personīgi premjerministru Putinu. Saahašvilli darbības plāns bija sekojošs: „Gruzija dod zibenīgu triecienu un sagrābj Chinvalu. Putins dēļ savas darba vizītes Ķīnā, nespēj laicīgi reaģēt uz gruzīnu agresiju, bet prezidents Medveģevs savukārt, neuzdrošināsies bez Putina patstāvīgi pieņemt lēmumu par militāru atbildes reakciju no Krievijas puses. Un viss beigsies ar spīdošu Gruzijas uzvaru. Un tad Vašingtona viņam teiks: „Mēs taču tev teicām, ka nedrīkst uzbrukt Krievijai, bet tu noignorēji mūsu padomu!”, bet kā jau zināms, - uzvarētājus nesoda, tāpēc: „paldies Tev Miša par draudzību un labi padarītu darbiņu!”.
Bet pretēji tam, kā bija paredzējis Saahašvilli, uz to brīdi par premjerministru kļuvušais Putins un prezidents Medvedevs, noreaģēja ātri un spēcīgi.
S.K. (Stīvens Koens, grāmatas „Jautājumu jautājums: Kāpēc beidzās padomju savienība”, autors) „2008 gada augusts bija ļoti bīstams jaunākās vēstures moments. Pēc dažiem datiem, Baltajā namā tika apspriesta iespēja, ka ASV armija un NATO nostāsies Gruzijas pusē. Savukārt, Krievijas puse ieveda Osetijā raķešu palaišanas iekārtas. Varētu teikt, ka tas bija pats bīstamākais moments Krievijas un Amerikas attiecībās, pēc Kubas militārās krīzes 1962.gadā.”
Krievija zibenīgi atmeta Gruzijas karaspēku. Tas atstāja spēcīgu iespaidu ne tikai uz Gruziju, bet arī uz tās atbalstītājiem amerikāņiem.
Tā pat kā pēc Minhenes runas, Putinu un tagad jau arī Medveģevu, Rietumos centās visādi nomelnot. Par ko? Grūti pat noticēt – par agresiju pret Gruziju! Un atkal nesanāca.
S.K. (Stīvens Koens, grāmatas „Jautājumu jautājums: Kāpēc beidzās padomju savienība”, autors) Būsim reālisti – visi ciena spēku, visiem patīk spicie džeki, bet vājumu nicina! Pie tam, sī formula strādā kā starp cilvēkiem, tā arī starpvalstu attiecībās. Kad Krievija bija vāja – to nicināja. Tagad, kad Krievija no jauna pieņemās spēkā, to atkal sāk cienīt. No mana redzes punkta, tā saucamais Krievijas-Gruzijas karš, īstenībā bija Krievijas – ASV karš un šī kara secinājums ir - pagrieziena moments Krievijas – ASV attiecībās.
"Karš ar Gruziju bija kā robeža, kā Krievijas ārpolitikas pagrieziena moments. Rietumi ieraudzīja, ka Krievija atkal ir spējīga aizstāvēt savas intereses, ja vajadzēs, tad arī ar militāru spēku."
S.K. (Sergejs Karaganovs, pasaules politikas un ekonomikas fakultātes dekāns) Kaut kad mums vajadzēs uzcelt pieminekli Mihailam Saahašvilli par to, ka viņš izdarīja milzu pakalpojumu Krievijai. Pasaulē, sevišķi Rietumos auga spriedze dēļ ātrā Krievijas spēka pozīciju pieauguma. Ar Krieviju negribēja rēķināties un gribēja tik vēl tālāk uz austrumiem turpināt NATO paplašināšanos. Gruzijas epizode bija milzīga Krievijas politiskā uzvara, tāpēc, ka visi ieraudzīja, ka ar Krieviju tagad turpināt runāt no augšas – nedrīkst. Visi pasaules un Eiropas līderi uzreiz sāka runāt tādas runas, ka NATO paplašināšanās vispār vairs neesot aktuāla, ka šis jautājums esot noņemts no dienas apskatāmo jautājumu saraksta, lai gan burtiski mēnesi pirms tam, gan Vācijas kanclers, gan ASV prezidents teica, ka tālākā NATO paplašināšanās Ukrainas virzienā, pēc būtības ir jautājums, nevis „JA”, bet „KAD”! Attiecību pārformatēšana ar galveno stratēģisko konkurentu un sabiedroto – ASV, praktiski bija notikusi. Un tas tika izdarīts nevis vārdos, bet darbos. ASV un Krievija, nekur to neafišējot, bija izgājušas uz savdabīgu darījumu – sāka ar sapratni attiekties viena pret otras interesēm. Mēs jums – jūs mums. 2010.gada maijā, tika publicēta jaunā ASV nacionālā drošības stratēģija. Faktiski, tur tika teikts: „Mēs gribam izmainīt savu pieeju uz daudzpolāras pasaules kārtības stratēģijas pusi. Tādā veidā mēs cenšamies iegūt sev jaunus sabiedrotos un partnerus. Mēs esam gatavi stiprināt mūsu attiecības un dialogu ar tādām atslēgas valstīm kā Krievija!”.
S.K. (Stīvens Koens, grāmatas „Jautājumu jautājums: Kāpēc beidzās padomju savienība”, autors) Padomju savienības ārlietu ministrs Andrejs Gramikins savulaik ir teicis: „Neviena pasaules problēma nevar tikt atrisināta bez Padomju savienības.” Un tā atkal kļūst par patiesību. Ja rietumiem ir vajadzīga stabilitāte Afganistānā, - ir vajadzīga Krievija, gribat mieru tuvajos austrumos – ir vajadzīga Krievija, vajag, lai Latīņamerika turpinātu palikt proamerikāniska – arī šeit jums Krievija palīdzēs. Bez tam, Krievijā ir sakoncentrēta lielākā daļa zemes dabīgo resursu, pretēji tam, ka visā pārējā pasaulē energoresursu paliek ar vien mazāk un mazāk. Bet vajadzība pēc tiem, pieaug arvien vairāk un vairāk. Krievijā ir pašas lielākās saldūdens rezerves un pasaulē ļoti daudzi uzskata, ka tieši ūdens ir nākotnes nafta. Lūk kāpēc, un ne tikai tāpēc, Krievija ir vajadzīga Rietumiem kā draugs un partneris! Bet, ja būsim absolūti godīgi, tad šodien, Krievija Rietumiem ir vajadzīga pat vairāk, nekā Rietumi Krievijai."
Un tagad sausais atlikums –pēdējo 12 gadu laikā, no degradētas, uz sabrukšanas robežas esošas valsts, pret kuru visa pasaule attiecās ar slikti slēptu necieņu, Krievija no jauna ir pārvērtusies par svarīgāko politisko spēlētāju pasaules ģeopolitiskajā arēnā, vienā līmenī ar ASV, Ķīnu un Rietumeiropu. Un tas ir noticis tikai pateicoties stingrai, pragmatiskai, precīzai un labi pārdomātai diplomātijai. Un pat, ja pēdējo 12 gadu laikā Krievijas robežas praktiski nav izmainījušās, tomēr Krievija ir sākusi ieņemt daudz lielāku vietu pasaules politiskajā kartē. Un tas ir svarīgi, ļoti svarīgi! To der atcerēties uz to vajag saglabāt!
