Ja viss būs labi, tad būs labi! Un es domāju, ka tieši tā arī tas būs. Jo mēs vienkārši esam stiprāki.
Par ko stiprāki?
Par visiem! Tāpēc, ka mēs esam patiesības pusē. Jo spēks ir patiesībā! Un kad cilvēks jūt, ka viņam ir taisnība, viņš ir neuzvarams! Es to saku absolūti patiesi un no sirds, ne tapēc, lai padižotos un skaisti parunātu. Ja mēs justos tā, ka atvainojos, būtu kaut kur saķēzījuši, vai rīkojušies netaisnīgi, tad mums vienmēr viss karāsies mata galā, jo nav iekšējās pārliecības savā patiesīgumā un tas vienmēr noved pie kaut kādām iekšējām svārstībām un tās ir bīstamas. Man daudzu gadu laika ir izveidojies stils – es nekad nepieņemu voluntārus risinājumus, tādus, kuru sekas es neredzu. Ja es neredzu sekas, es cenšos pagaidīt. Tas ir kā uz ceļa pie apdzīšanas, ja neesi pārliecināts – neapdzen! Tu izbrauc mazliet pretējā braukšanas pusē, paskaties, ka ceļš ir brīvs. Ja neesi pārliecināts, ka tas ir vienkārši brīvs, ka neiet augšup, tad atkal lejā, dažreiz ziniet, gadās tā – skaties, it kā brīvs, bet izrādās, ka aiziet lejup un tu vienkārši neredzi, ka pretī lielā ātrumā traucas transports. Lūk, jābūt absolūti parliecinātam, ka a) pretī nebrauc transports un b) ka tu tiktiešām redzi visu ceļu. Un tikai tad tu vari droši apdzīt!
Vai mēs tagad neesam pretējā joslā?
Tie, kas cenšas ar mums sacensties ir pretējā joslā. Mēs esam sava joslā ar uzņemtu ātrumu. Ja jūs visu pareizi darat, nenāksies raustīties. Kapēc raustīties?
