Jau vēsturiski, globālās politikas mērķi ir - nedot iespēju cilvēkam kļūt par cilvēku. Neliela priekšvēsture - 4gs.p.m.ē., Diogēns iet pa pilsētu dienas laikā ar lukturi un uz neizpratnē uzdoto līdzpilsoņu jautājumu, ko tu dari dienas laikā ar lukturi?, - atbild: "Meklēju cilvēku!". šis jautājums liecina par to, ka viņš līdzpilsoņos cilvēka cieņas pilnību nenovēro.  Ir pagājuši 2000 gadi, un vēl joprojām neviena - ne filozofijas, ne socioloģijas mācību grāmata, šo Diogēna izteikumu nav komentējusi. Ja iedziļināties šī jautājuma būtībā, tad cilvēks no visām citām bioloģiskajām formām atšķirās ar vienu - cilvēka psihes struktūra nav ieprogrammēta ģenētiski viennozīmīgi. Ir iespējami varianti un šo variantu nav daudz. Ja viss ir pakļauts tikai instinktiem, mēs iegūstam cilvēkveidīgu indivīdu, kurš pēc savas psihes struktūras nav cilvēks. Ja indivīda iekšējā konfliktā starp instinktu un kultūras normu prasībām uzvar kultūra, bet radošais potenciāls nekādā veidā netiek realizēts, tad Homo sapiens ne ar ko neatšķirās no biorobota. Vēl pāris desmitu gadu zinātniski-tehniskā progresa, un tiks radīts ideāls tehnogēnais robots, kurš pēc savas psihes struktūras būs spējīgs realizēt līdzvērtīgu psihes algoritmu un vairumā sadzīves situāciju jūs nespēsiet to atšķirt no cilvēka. Attiecīgi tālāk rodas jautājums, kas notiek tad, ja radošais potenciāls tiek realizēts? Arī tad mēs nopnākam pie diviem iespējamiem variantiem - šis potenciāls var realizēties pēc principa: "Ko gribu, to daru un, ja kāds man nepiekrīt, tad pierādiet, ka jūs esat "spicāks"!".  Vai nu radošais potenciāls realizējas pēc praksē pierādītā principa, ka atšķirība starp labo un ļauno ir objektīva un šo atšķirību ir noteicis Dievs. Attiecīgi šis princips nosaka, ka cilvēka radošais potenciāls drīkst attīstīties tikai labestības gultnē. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jābūt iekšēji reliģiozam, kas nebūt nenozīmē, ka viņam ir jāpieder kādai reliģijai un jāievēro tās rituāli. Viņam vienkārši ir jādzīvo iekšējā dialogā ar Dievu visas savas dzīves garumā.

It kā jau biju diezgan pētījis un tomēr ...
Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11.gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu.

Tie ir kā zvaigznes, kamēr galvu nepacelsi, neieraudzīsi. Bet, kad pacelsi, acīm iegrimsi zvaigžņu pienā un sapratīsi, ka to ir tik daudz. Meklējiet savus cilvēkus! Viņiem, tāpat kā jums ir bail un ir sāpīgi. Tāpat kā jums, viņiem mēdz būt melnās dienas, kļūdas un neveiksmes. Bet viņi ir gatavi iet cauri bailēm, viņi ietekmē lietu gaitu un uzdod dzīves tempu.